Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Sindra]

Dzirnavās patiesībā jau nemaz nebija tik tumšs. Tikai nedaudz acīm aprast ar nelielo krēslu un varētu tīri labi saskatīt, ka nekas tāds vecajā, pussabrukušajā ēkā neatrodas. Vismaz nelikās, ka te kāds būtu nācis un speciāli sēdēja, lai gaidītu biedrus. Bet ja jau eliksīri bija sadzerti, tad varēja visu aplūkot arī uzmanīgāk. Ievērtēt cik liela putekļu kārta gulstās uz vecās koka grīdas, palūkoties, cik lielas šķirbas starp grīdas dēļiem.
Kaut kas maģisks? Nē... Maģiski Vilam mirdzēja tikai viņa paša biedri, nu viņu maģiskās mantas, un protams, soma ar Persiju. Citādāk nekādu maģisku efektu.

Tomēr kamēr biedri grozījās pa dzirnavām, ārpusē atskanēja nedaudz šļūkājoši soļi. Kāds viennozīmīgi nāca uz viņu pusi.
Tāds pusnoplucis vīrs. Varbūt nemaz nebūtu tik stipri gados, cik viņa izskatu vecāku padarīja saķepušie mati un nekoptā bārdele.
Atnācējs grozījās gar dzirnavām, gaidot, kad nu atnāks sastopamie, līdz sadzirdēja čalas no dzirnavu puses.
Tiesa, viņš pats ne uz mirkli negrasījās iet iekšā dzirnavās. Jo tās taču bija apsēstas un nolādētas. Kurš gan nezināja stāstu par dzirnavnieku, kurš savām rokām nožņaudza savu meitu, jo tā grasījās bēgt pie nevēlama precinieka. Pēc tam dzirnavnieks pats sev laupīja dzīvību, jo meitas rēgs neatstājās un vājāja veco vīru katru nakti.
Tā nu tas bija. Stāstīja, ka meitenes gars vēl tagad pa naktīm mocot tos, kas iedrošinās spert kāju vecajās dzirnavās.

"Hei! Tur kāds ir?" plukata nedroši uzsauca cieši vērdamies uz dzirnavu durvīm.
Kaut nu būtu cilvēki! Tāda bija viņa vienīgā vēlme sadzirdot skaņas no nolādētās vietas.
Un tomēr... kas gan tie par cilvēkiem, kas lien iekšā tādā vietā.
"Nāciet ārā, ja jūs tur esat!"