Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Sindra]

Krogā visi rēķini bija nokārtoti un biedri droši varēja doties tālāk tiklīdz kā viņiem bija šāda vēlme.
Krodzinieks izteica cerību uz drīzu tikšanos, jo nu nenoliedzami, viņam patika piedzīvojumu meklētāju kompānija. Viņi labi maksāja, samērā daudz pasūtīja un biedriem pēc naktīm, kas bija pavadītas guļammaisā uz plikas zemes, nekad nebija sūdzību par izgulētām gultām vai netīru gultasveļu un tamlīdzīgām lietām. Ko gan vēl vairāk krodzinieks varētu vēlēties.

Kad Bernadete bija pabeigusi savas pusdienvakariņas un biedri izgāja no kroga, saule jau rotājās aiz tālo koku galotnēm un paslēpusies aiz namu jumtiem. Pilsēta pamazām slīga rietošās saules sārto staru nokrāsās unuz ielām palika arvien mazāk ļaužu. Pilsēta gatavojās naktij. Un kā jau tas bija pierasts visiem normāliem cilvēkiem, vakaros slēpties savos mājokļos vai nu lielākā vaļība: apmeklēt krogu.
Protams, nevienam, pat vispārdrošākajam, krogus apmeklētājam nenāca prātā vakarā doties uz pamestajām dzirnavām.

Ceļš nebija pārlieku tāls. Tikai tur līdz tai upītei un tālāk nedaudz uz leju pa straumei. Un tur jau arī tās bija! Veca, liela, tiesa gan pussagruvusi, koka ēka. Ar visu lielo ūdensratu piedevām. Protams, tuvākajā apkārtnē nebija nekā dzirdamas nevienas pašas skaņas. Tukšums, klusums, tikai vējš, kas šalca koku lapotnē nedaudz sacenšoties ar ūdens straumes radzošo gurdzošo skaņu.

Izskatījās, ka gaidītais cilvēks vēl nebija ieradies. Vai arī bija paslēpies. Kārtīgi neizpētot nevarēja zināt. Varbūt viņš novēroja biedrus no kāda krūmāja. Vai varbūt bija paslēpies dzirnavās. To vecās durvis kā reiz atradās pusvirus, gluži kā aicinot ieskatīties vecajā ēkā.
Varbūt viņš kavēja. Un tikpat labi varēja gadīties, ka nemaz negrasās ierasties. Kas to, lai zin...