Kam ir jābūt Lomu Spēlē?, Kādai ir jābūt LS, lai jums tā patiktu? Opcijas

[Diabolic]

Sveiki LS spēlmaņi.

Es jūs lūdzu uzrakstīt 3 lietas, kam jābūt Lomu Spēlē, lai jūs to spēlētu.

*Vai ir jābūt Kaujām un Kariem, Piedzīvojumiem, Romantikai, Humoram, Mīklām, Monstriem, Dialogu veidošanai, vai jeb kam citam. Ko jūs gribētu Lomu spēlē?

*Vai jūs labāk gribētu ar HP, GP noskaņu, vai citiem tēliem.

-------------------------
Mastero piebilde: Žetons Pikolo par šādu pavedienu. Atļāvos piespraust!

Šo rakstu rediģēja Mastero Jazz: 26.03.2004 20:25

[Roviela]

Es spēli neuztveru gluži kā izaicinājumu, drīzāk kā izklaidi, un arī LS es vēlos spēlēt kaut ko sev patīkamu. Fanātiķi, vampīri, nelieši, kašķīgie, aprobežotie un muļķi pie tiem nepieder. Es esmu ar mieru tādus spēlēt tad, ja spēles pasaule mani piespiež to darīt - pārvērš vai kā tamlīdzīgi. Man nav grūti nospēlēt kādu fanātiķi (vienalga kādā jomā), bet mani tas ļoti ierobežo, un rezultātā man tas nepatīk. Tā ir spēle ļoti šaurās robežās, un, jāsaka, man ir bijis viens tāds tēls, un es to atkārtot negribu vienkārši tāpēc, ka man bija garlaicīgi. Viņam tikai viena domā prātā, viens vadmotīvs, tas ir garlaicīgi.

Un par otro - es, savukārt, uzskatu, ka spēles pavedienā ir stingri jāatšķir divas lietas - tas, ko tēls domā un ko, tātad, viņš zina viens pats (ja vien kāds no biedriem nav telepāts), un tas, ko redz un dzird citi.
Mana tēla pārdzīvojumi parādās ārējā rīcībā, kas arī tiek aprakstīta, jo neko citu jau citi tēli nezina. Tieši tāpat kā tas notiek dzīvē, nevis romānos. Man nav talanta rakstīt romānus (un piedevām es esmu matemātiķe, kam rakstīt sacerējumus vienkārši ir nāvīgs pārdzīvojums, kas tiek pildīts vienīgi aiz pienākuma apziņas), un man nemaz nedrīkst kļūt zināmas otra tēla domas, ja tās nevar redzēt kaut vai grimasē, paceltās uzacīs, sažņaugtā dūrē. Es dzīvē vienkārši otra domas neredzētu, un manam tēlam nav tiesību to zināt, pirms es nereaģēju uz redzamo un dzirdamo un nepavaicāju - kas ar tevi? Ko par to domā? u.tml.
Jā, protams, tāpēc raksti sanāk visai īsi. Toties ir mazs risks, ka otrs izvēlēsies spēlēt, ievērojot tava tēla domas un pārdzīvojumus (tā LS ir aizliegta rīcība, ne gluži rakstiski, bet ētiski), vai arī pats nejauši sāksi to izmantot to, ko nemaz zināt nevarēji, kas nemaz nav pareizi. Tieši tāpēc daļa spēles notiek pa PZ. Ja mans tēls ir bijis viens kādā piedzīvojumā, tad citi, pirms mans tēls nesāk stāstīt, neko par to nezina.
Piedevām dialogus tiešām garajā un izvērstajā stilā rakstīt ir baismīgi grūti. Nu, neviens taču neizdomā nez kādas garās domas, pirms piekrītoši pateikt - 'jā'. Tas nav dabīgi, un spraigas sarunas dinamisms ir zaudēts.
Tas itin nemaz netraucē būt raksturam, iedzīvoties tēlā un pilnīgi nemaz netraucē rīkoties tieši tā, kā manam tēlam būtu dabīgi rīkoties, un tieši tā dara pilnīgi visi mani tēli. Lai to paveiktu, man nav iekšējas nepieciešamības to visu skaisti izlikt uz papīra, lai to saprastu arī citi (viņi, kā dzīvē, to drīkst arī nesaprast). Starp citu - es vienmēr izlasu visu, ko ir sarakstījuši citi, un neciešu tos spēlētājus, kas to neizdara.
IC ir tas veids, kas patīk massacrei - ar gariem domu, jūtu, pārdzīvojumu aprakstiem, bet tos lasīt ir interesanti vienīgi tad, ja cilvēks, kas tos raksta, tiešām prot rakstīt. Spēles virzībai tas neko nedod. Tā ir skaista blakus parādība.