Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[eziic_miglaa]

Grētas skurbums izgaisa kā nebijis līdz ar svešinieka pirmo kliedzienu, taču viņa jau apjauta, ka tas varētu būt arī mazliet par vēlu.
Tiesa, burve nepaspēja bilst pat vārdu, kad Tors jau bija sācis risināt problēmu pa savam. Tad vēl parādījās Vils, saģērbies, droši vien, pēc jaunākās modes, un, kā rādījās, visai ieinteresēts situācijas risināšanā. Vārdu sakot, pilns komplekts, lai gribētos izgaist uz vietas. Bet tad katram krogus dzērājam gan patiesi taptu skaidrs, ka bļāvējam taisnība. Un vispār viņa šajā brīdī nemaz neatcerējās, vai prot izgaist uz vietas.
Grēta jau atkal sev nosolījās turpmāk vīnu aizmirst un tā virzienā nekad pat nedomāt, kur nu vēl skatīties. Tiesa gan, labi apzinādamās, ka jau atkal sev melo, domādama, ka šoreiz solījumu turēs.

Puisis te mazliet uzmācās un viņam ne visai patika ideja, ka man tas nepatīk, Grēta teica paskaļā, taču iespējami rāmā balsī, nu tā, lai to dzirdētu vismaz pāris tuvākie galdiņi, kas bija dzirdējuši arī iepriekšējos bļāvienus. Es nezinu, kas viņam liek domāt, ka šādi kliegdams un apvainodams mani, viņš šķitīs patīkamāks.
Vils un pārējie, kas Grētu tomēr mazliet pazina, visticamāk jau pēc pirmajiem trim vārdiem saprata, ka sakāmais vairāk domāts tiem apkārtējiem, ne viņiem, un ka meitene pati ir sastrādājusi kaut ko ne līdz galam piemērotu.