Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Sindra]

OOC - Nu droši vien nav pirmā. Un viņu neviens necenšas apkrāpt.

Tirgotājs paskaidroja, ka eliksīrs strādā astoņas stundas.
Arī biedru nebija pārāk grūti atrast. Vils pie apģērbiem pētīja apmetņus un šobrīd izrādīja īpašu interesi par kādu zaļu izstrādājumu.

Apģērbu tirgotājs laipni uzsmaidīja arī Veino, protams, cerībā, ka arī otram puisim būs savajadzējies apmetni.

OOC - Man baisi negribas domāt par konkrētiem cipariem. Tas nav īpaši svarīgi. Varbūt varam pieņemt, ka cena, kuru prasa par apmetni ir pieņemama un Vilam nerodas iespaids, ka viņu apzog gaišā dienas laikā. A?

"Nu ja Jūs nevēlaties šķirties no sava ziemas apmetņa, es to varu nemēģināt pārdot kādam citam. Tad jūs rudenī varat dabūt to atpakaļ un es tikmēr pa ziemu salabošu vasaras apmetni. Bet tad zaļo par pilnu cenu un par ziemas apmetni būs jāmaksā tikai par glabāšanu un salabošanu." tirgotājs piedāvāja burvim. Nosaucot arī summu, cik viņš vēlas par vasaras apmetni. Pilno cenu un pusi cenas, ja tirgotājam tomēr ir atļauts mēģināt tirgot ziemas apmetni.


Tikmēr krogā turpinājās ierastā dzīve. Tika izpildīti biedru pasūtījumi, ja tādi uzradās. Bet citādi saule rietēja arvien vairāk un vairāk pietuvinot stundu, kad būs jādodas uz dzirnavām.
Līdz viens no krogus apmeklētājiem beidzot sadūšojās un lepni pieslājis pie piedzīvojumu meklētāju galdiņa piemetās blakus Grētai.
"Sveika puķīt!" visai smaga brāgas smaka ieplūda meitenei sejā. "Skumstam?" nošņurkušais vīrelis acīmredzot bija gatavs šajā vakarā kliedēt burves vientulību.
Viņa skatiens aizslīdēja arī līdz Bernadetei un apstājās pie rokas, kas glāstīja somu.
"Kas somiņā?" viņš pavisam nevainīgi apjautājās. Tas noteikti bija tikai parasts jautājums. Nekāda zemteksta, nekādu aizdomu. Tā sacīt sarunas uzturēšanai.