Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Sindra]

Krogus dzīve palika arvien aktīvāka. Jo vakars acīmredzami tuvojās.
Sanākušo čalas arvien skaļākas. Neviens vien vakara alus baudītājs meta acis gan uz Bernadeti, gan Grētu.
Tik vien kā Tora atrašanās netālu karstgalvjus atturēja no došanās iepazīties ar dāmām.

_________________

Veino noskatītajam tirgotājam bija visai plašs eliksīru klāts. Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu un norādīja uz divām pudelītēm.
Vienā bija sarkans šķidrums, otrā dzeltens.
"Protams, cienītais. Te būs: kaķa acis un spēku atjaunotājs.
Cik vēlēsieties?" alķīmiķis jau no pagaldes vilka laukā vairākās pudelītes. Jo cerēja taču, ka Veino no katra veida vēlēsies vismaz divas pudelītes. Vēlams, protams, trīs un vairāk.


_________________

Tirgotājs nopētīja Vila piedāvāto apmetni. Iztaustīja oderi, ādu. Tomēr nekādu prieka atblāzmu viņa sejā samanīt nevarēja.
"Nu ja. Vasarā jau man neviens to nepirks.
Atlaidīšu pusi cenas no zaļā. Tad rudenī varēsi šo dabūt atpakaļ. Būs jāmaksā tik par atjaunošanas darbu." tirgotājs piedāvāja viņaprāt izdevīgus noteikumus. Tāpat jau bija skaidrs, ka Vila ziemas apmetnis tiek nodots pie viņa glabāšanā līdz rudenim. Pat tie, kas devās uz Arskvīnu nepirka tik pamatīgus apmetņus. Tak laikam jau taja zemē arī kaut kāda vasara nedaudz parādījās, ja jau ļaudis tā darīja. Tomēr, atklāti sakot, tirgotājs to līdz galam nemaz nezināja. Viņam nebija gadījies būt Arskvīnā.