Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Sindra]

Kad Vils jau sāka izteikt konkrētākus piedāvājumus, tirgotāji jau viņam vairāk sāka pievērst uzmanību.
Puiša uzrunātais pat izkrāva priekšā pāris savus piedāvājumā esošos un kritiski nopētīja burvja ziemas apmetni.
"Vasarai jums derēs šis." viņš norādīja uz apmetni tumši zaļā krāsā ar nedaudz zeltainiem rotājumiem.
"Tas neļaus sakarst karstās dienās, bet vēsākās naktīs sildīs."
Tad roka pamāja uz tumši zilu apmetni blakus zaļajam.
"Vai varbūt šis. Tas nesmērējas." un skatiens uz Vila drānām, lai pārliecinātos vai burvim šī problēma ir aktuāla.
Katrā ziņā pārdevējs izskatījās pēc godīga tirgoņa un nekā necentās burvi piemānīt.

_________________________

Zālītes vairāk tirgoja tirgus priekšpusē un šeit jau Veino bija savi pazīstamie pārpircēji. Nebija nekādu problēmu arī šoreiz notirgot savāktos krājumus.
Eliksīrus bija jāskatās pie alķīmiķiem. Tie gan vairāk mīlēja tirgoties savos veikaliņos pie mājām, bet arī tirgū bija pāris vietās atrodami.
Dziedniekam tikai atlika izvēlēties kādus eliksīrus viņš īsti vēlās.

_________________________

Toram šoreiz neveicās. Neviens pats tirgū viņu necentās aplaupīt. Te bija tikai ierastā tirgus kņada. Un tirgotāji, kas uzbāzīgi mēģināja pierunāt puisi, lai tas savus zelta krājumus atstātu tieši pie viņiem.

Tā palēnām pagāja laiks. Un atgriežoties krogā karotājs manīja, ka pie Tonija bija piesēdusi krogus meita, kas ar asarām acīs klausījās barda dziedātās balādes. Tepat bija arī Grēta, kas malkoja sarkanvīnu un kuras vaigi bija palikuši pievilcīgi sārti. Meitene vispār izstaroja pievilcību. Nez kas bija pie vainas. Vai maģija vai viņa pati vai sārtā vīna glāze.
Bernadete bija atgriezusies un vēl joprojām glāstīja somu. Meitenes mazajā līkumiņā cauri pilsētai nekas nebija atgadījies un pat zirgus bija izdevies apskatīt labu labos. Tie noteikti patika arī Persijam. Jo tas mierīgi gulēja savā olā un nemaz nemēģināja rāpties ārā no somas un ļāva glāstīties.

Krogū pamazām pusdienslaika ļaudis sāka nomainīt vakara dīkdieņi. Un drīz tā kā no tirgus vajadzēja atgriezties arī pārējiem biedriem. Noliktais veco dzirnavu laiks nepielūdzami tuvojās. Tikai nevarēja saprast vai par to vajadzēja priecāties vai bažīgi raustīt matus un mest apkārt aizdomīgus šaubīgus skatienus.