Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Romija]

Paklausījusies, kā Tonijs uzsāk savu stāstu uz mandolīnas un samaksājusi par savu tiesu maltītes, Bernadete paņēma somu, rūpīgi to uzlika plecos un devās ārā no kroga. Viņa nolēma aiziet pie kādas paziņas, ar ko bija bieži runājusi agrāk, kad dzīvoja un strādāja Telsetā. Pa vidu šādām tādām runām, viņa apjautājās, vai kaut kas neparasts nav noticis ar dzirnavām, bet sīkāk neko nestāstīja un neko aizdomīgāku neprasīja. Tad viņi abi aizgāja uz tirgu, lai Bernadete varētu uzmest aci zirgiem. Viņai patika labāk laicīgi aizrunāt kādu zirgu, ja nu jādodas tālāk, bet nav laika ilgi krāmēties.

Krogā Bernadete atgriezās viena un krietni ātrāk par vakaru. Viņas kabatas bija papildinājis tikai viens netīrs ābols, kas vēl saglabāts no rudens ražas, bija pamucis no citiem augļiem un apputējis un nodubļojies gulēja kādā stūrī. Nolikusi somu atkal prātīgi blakus uz sola, Bernadete pasūtīja bērzu sulu un kādu gabalu pīrāga, ko pamazām knibināt līdz vakaram vai kam citam interesantākam darāmajam. Gluži nemanot roka glaudīja somu, bet nekādi savādāk Bērnija neatšķīrās no parasta krogus apmeklētāja šajā raibu ļautiņu pilnajā pilsētā.