Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Roviela]

Vils staigāja gar tirgotājiem un noskatīja viņu preci. Vai tiem maz ir tas, ko viņam vajag? Burvis izturējās kā jau burvis - pārliecināti, bet ne bravūrīgi, un tā, itin kā viņam nebūtu mugurā pa ziemu visai nošņurcis apmetnis. Nošņurcis, kur nošņurcis, bet ādas nav noplukušas un noburts pret aukstumu tas ir pavisam noteikti. Pielāpi tikai, un būs labu labais. Ko lai dara, ka Vilam riebās nodarboties ar lāpīšanu, bet Grēta kaut kā neiedomājās pielāpīt arī Vila apmetni? Vils gan to viņai nekad nebija prasījis. Nu, kaut kā... nebija un viss.
Beigās burvis ieraudzīja apmetni, kuru viņš labprāt gribētu - plānāks, tāds, īsti vasarai, bet kādas tam maģiskās īpašības? Vajag tādu, pavasara nestabilajiem apstākļiem un lai uz zemes var gulēt.
- Saimniek! - Vils atmeta kažokoto kapuci atpakaļ, atklādams savu tipiski arskvīniešiem melnos matus un nozibinādams spilgti zilās acis.
- Mani interesē apmetnis vasarai. Bet tikai tā, ka pretī dodu savējo. Pavalkāts jau ir, bet noburts pret aukstumu arī tas ir, un es to ļauju pārbaudīt. Pielāpīt, un būs pilnā cenā. Kādas īpašības ir šim apmetnim?
Viņš norādīja uz sev iepatikušos apmetni. Vils, protams, to varētu pateikt pats. Ja saimnieks nepratīsies, tad burvis, zināms, pats noteiks, kas un kā.