Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Sindra]

Nu viņi jau tomēr te nebija pirmo reizi. Krodzinieks šo piedzīvojumu meklētāju grupiņu jau atpazina un tad nu arī nepievērsa nekādu lielo uzmanību pat ja pamanīja, ka burvji tā kā nedaudz izmanto savas spējas. Nu galvenais jau, lai citi apmeklētāji nepamana un nenāk satraukties. Un tā kā neviens neko nemanīja viss bija kārtībā.

Krogusmeita atbildēja bardam ar laipnu smaidu un vel labu laiciņu grozījās gar viņu galdiņu gluži kā vēlēdamās izbaudīt viņu klātbūtni. Smaids un smiekli, veiklāka un neveiklāka trauku savākšana, kautrīga piesarkšana par atstāto dzeramnaudu. Pilns arsenāls tika raidīts Tonija virzienā.
Uz mirkli gan meitenes smaids tā kā aptumšojās, kad izskatījās, ka biedri dosies prom, tomēr smaids ātri vien atgriezās secinot, ka bards paliks un pabīdījusies Tonijam tuvāk viņa atnesa kausu ar sulu uz kroga rēķina. Izteikdama cerību, ka bards varētu viņiem kaut ko uzspēlēt. Tas būtu tik jauki!

Gan Grēta, gan Vils pārliecinājās, ka pergaments nav maģisks. Apkārt varēja manīt spīžojam tikai viņu pašu maģiskās mantas un lielu spēcīgu auru no Bernadetas somas. Jā, tur dusēja Persijs un viņš bija visspēcīgākā maģija šajā telpā. Pārējais bija pavisam vienkārši. Vienkārš pergaments ar vienkāršu paziņojumu par tikšanās vietas maiņu. Ej nu sazini, kas aiz tā slēpās. Vai pūķu pētnieka vēlme pašam izvairīties no kādiem nepatīkamiem eksemplāriem, vai viņa vēlme sadod visiem pa dullo un atņemt Persiju. Lai gan, ja tā labi apdomājās, tad diez vai pētnieks zināja, ka viņiem ir Persijs.

_____________________

Templī vēl uzkavējās ļaužu bariņi. Pēdējā svētību izlūgšanās no priestera, savu grēku izsūdzēšana. Zvani vēl skanēja pavadot visus sanākušos savās gaitās. Un pamazām arī ļaudis sāka izklīst, kur nu kurais. Atgriezties pie saviem pienākumiem. Darbi, iepirkšanās, kas nu kuram.
Kā jau Veino bija paredzējis, templī patiešām viņš sastapa savu māti, kas ieraudzījusi dēlu metās to sirsnīgi apskaut, nemaz neņemot vērā, ka atradās viņi templī un varbūt gluži tā nebija tāda tempļa cienīga uzvešanās. Tomēr cerībā, ka gan jau Vejs viņu sapratīs un atbalstīs, sieviete nemaz nesteidzās savu dēlu laist vaļā. Viņa itin labi bija informēta par Veino klaiņošanu pa visādām šaubīgām vietām un nekad nevarēja zināt kā tas beigsies. Tādēļ viņa no sirds priecājās katru reizi, kad pamanīja savu dēlu sveiku un veselu.

_____________________

Tirgus kā jau tirgus. Daudz ļaužu. Visādas andeles. Katrs meģina tev iesmērēt savas ārkārtīgi vērtīgās preces un cer pretī saņemt pēc iespējas vairāk naudiņas. Vieta, kur pārdod apģērbu pa viņu prombūtni nebija mainījusies. Vila noskrandušais apģērbs gan tirgotājos neviesa uzticību tādēļ tā īsti neviens viņam ar savu preci virsū nebāzās. Pat burvja zizlis īsti neglāba situāciju, jo nekad jau nevarēja zināt vai noplukušais puisis to kaut kur nav nozadzis. Nekas te nebija mainījies. Tikai staigāšanas un meklēšanas vaina. Un, protams, jārūpējas par savu naudasmaku pieskatīšanu.