Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[eziic_miglaa]

Grēta noprata, ka pārējiem doma par dzirnavu apmeklēšanu tagad un tūliņ nepatīk. Viņai gan arī līdz galam nepatika biedru argumenti pret šo domu. Tiesa, viņa ne brīdi neapšaubīja barda teikto par to, ka naktī dzirnavas būs interesantākas. Ak nē, to dzirdot burves sejā uz brīdi pat parādījās ironiski piekrītošs smaidiņš, kas gan tikpat drīz atkal nozuda. Bernadetes jautājums par olas nēsāšanu bija vēl jo mazāk interesants. Tāpat kā Veino jautājums par pergamenta burveklības pakāpi. Taču tie abi prasīja kaut kādu reakciju. Olas nēsāšanas secību viņa joprojām nebija pacentusies iegaumēt, tā tomēr bija pārlieku sīka detaļa un tad, kad pienāca viņas kārta, kāds parasti to zināja viņas vietā. Tātad palika otrais jautājums.

Tu gribi, lai es pārbaudu, ja? Veino zīmīgo skatienu uztvērusi, Grēta pastiepa roku pēc pergamenta gabala. Burves sejā bija redzama drusciņa pašpārmetuma. Par to, ka bija jau paspējusi apgramstīt pergamentu, pirms pašai bija prātā ienākusi doma par iespējamām lamatām. Bet nu jau bija par vēlu satraukties. Ja Veino iedos pergamentu, pārbaudīs. Ja neiedos - jebkurā gadījumā vismaz viņiem abiem tāpat tas neko visticamāk nemainīs. Pusdienu garā bezdarbība Grētu bija nogurdinājusi un radījusi viņā ne visai patīkamu vienaldzības sajūtu.