Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Romija]

Bernadete sēdēja pie galda un rēķināja. Ne jau tāpēc, ka skaitļi būtu viņas stiprā puse, bet tāpēc, ka katram, kas kaut ko pārdod, ir jāmāk arī sarēķināt. Kā dzelksnis pakaļā dūrās fakts, ka normālā veidā olu pārdot nevarēs. Jā, tā nepiederēja viņai, lai arī kā sākumā Bērnija bija mēģinājusi viņu savākt sev un piedāvāt pārdot, bet viņu neinteresēja pūķis. Ola bija manta, mantas var savākt un pārdot vai iemainīt - pie tāda secinājuma viņa bija nonākusi savas dzīves laikā. Pūķis nebija manta. Un kam gan viņš piederētu, ja izdotos izperēt? Biedriem Bernadete uzticējās, bet tomēr viņai labāk patika skaidri nodefinētas īpašumtiesības, kamēr tas attiecās uz mantām, ko nebūtu gudri savākt.

Jā, Bernadetei patika vākt mantas. Gluži bezkaunīgi viņa nezaga, bet visādas atrastas lietas ātri vien nonāca viņas somā. Bet biedri zināja, ka no viņiem Bernadete neņems. Viņa jau nebija muļķe! Tomēr, ja piedzīvojuma laikā kādam ko savajadzējās no sīkumiem, gandrīz vienmēr viņas somā bija kas lietojams, tikai vajadzēja paprasīt. Tāpat arī ar visādām aizdomīgām lietiņām, Bernadete varēja noteikt, vai tas ir vienkārši krāms vai maģiska lieta. Tas lieti noderēja, kad kaut ko no atrastā vajadzēja pārdot. Neko daudz no savas Arskvīnas pagātnes viņa nevēlējās stāstīt un lietot, bet nenoliedzami bija šis tas, kas ļoti noderēja.

"Ei, puika!" Bernadete paskaļi uzsauca, kad mazais ziņnesis, iztraucējis viņas rēķināšanu, jau pazuda aiz durvīm. "Tam sīkajam droši vien bija labi samaksāts, lai neko vairāk neteiktu," viņa sprieda, nedaudz aizdomīgi un skeptiski skatīdamās uz durvīm, kas ar būkšķi aizvērās. "Vai arī viņš bija nobijies kā diegs!"

"Oo, dzirnavas, es zinu, kur tās ir! Mums noteikti jāiet!" uzzinot, kur ir nākamā tikšanās vieta, Bernadete nepacietīgi sāka dīdīties. Ja nu tas pētnieks pastāsta ko derīgu. Varbūt tomēr olu var pārdot, jo vismaz šobrīd Bērnijas acīs tas būtu noderīgāk kā izperēt. Vara viņu neinteresēja un solītas lietas pavisam noteikti nešķita tik laba balva kā reālas, rokās turamas.

Tirgu Berndetei īpaši nevajadzēja, jo viņa jau bija pārdevusi to, kas šobrīd šķita pārdodams. Makā pie jostas gulēja patīkama smaguma naudas gabali, tāpēc par maltīti krogā viņa bija gatava samaksāt bez problēmām. Izskatījās, ka varbūt atkal nāksies glābt paplukušā biedra reputāciju un pa kluso piemest kādu naudas gabalu, lai krodzinieks neturētu ļaunu prātu uz pārāk sīkumainiem ļautiņiem. Galu galā, kas gan bija pāris naudas gabali?

Tirgū reizēm varēja atrast kaut ko derīgu vai interesantu, tāpēc viņai nebija īpašu iebildumu aiziet. Galu galā, ja viņi dosies kaut kur, nevis sēdēs istabā un perēs olu, tad vajadzēs jaunu zirgu. Pūķa ola nebija no vieglajām un ilgstoši nēsāt pat uz pieradušiem pleciem varētu būt pasmagi.