Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[echo3]

Veino sēdēja pie kroga galda un laimīgs dzēra bērzu sulu. Pavasaris puisim vienmēr bija īpaši paticis, pat, ja tas reizēm nozīmēja negaidītas salnas vai tikpat negaidītus ķēpīgus dubļus. Pūķa olas liktenis viņa prātu, protams, nodarbināja, bet, kā nojauta pārējie biedri, - ne naudas nozīmē. Viņu jauniņajam dziedniekam interesēja, kā to pūķi izperēt, nevis kā to (olu vai pūķi) pārdot. Un tieši šobrīd bija gaidāms cilvēks, kas varbūt par pūķiem zina mazliet vairāk kā citi. Viņš kavējās... bet Veino prata gaidīt (pie tam nekur taču nebija jāsteidzas).

Kroga durvis atvērās, tomēr pūķu "speciālista" vietā pa tām ienāca mazs zēns. Puikas atnesto pergamentu apskatījis, Veino secināja, ka te un tūlīt nekādas pārrunas nenotiks. Vakarā, pie vecajām dzirnavām. To vietu Veino zināja, tāpat zināja ļaužu baisos stāstiņus. Tomēr tagad, te, krogā, puisis nedomāja skaļi to klāstīt. - Paēdam pusdienas un ejam pastaigāt pa tirgu. - Viņš ierosināja.