Larpu ētika, Zagļi, slepkavas, nacisti un narkomāni Opcijas

[bengalaas]

Pēdējā laikā, prātojot par to, ko es vispār gribētu larpot, man sanāk aizdomāties par larpu ētiku - par to, ko šķiet vai nešķiet pieņemami atspēlēt. Katrā spēlē ir gan labie tēli, gan ļaunīši. Ir cilvēki, kas parasti atspēlē vienu vai otru pusi, un ir tādi, kas savu pozīciju maina no spēles uz spēli (vai pat vienas spēles ietvaros).

Bet joks tāds, ka šie ļaunīši kaut kādā momentā sāk iedalīties pieņemamos un nepieņemamos. Piemēram, zagļi, nekromanti, narkomāni var būt fun un viss ir kārtībā, bet reizēm novelkas kaut kāda robeža, ka, nē, šitas gan vairs nav forši. Atspēlēt rasu naidu vai kaut kādus nacistus laikam tomēr skaitās nepieņemami. Personiski man nepieņemami sāk likties atspēlēt arī visādus reliģiskos rituālus - gan pseidokristietiskus, gan kaut kādus tīri fiktīvus fentezī kultus. Toties man liktos pieņemami paspēlēties uz robežas starp īstām un spēles emocijām, kas parasti tiek strikti nodalītas.

Kas jums liekas pieņemams vai nepieņemams? Vai larpam būtu jāpaplašina pieļaujamā robežas vai arī labāk spēlēties drošajā telpā iekšpus robežām - tā, lai neviens neapvainotos?

[Durbals]

... joks tāds, ka šie ļaunīši kaut kādā momentā sāk iedalīties pieņemamos un nepieņemamos. Piemēram, zagļi, nekromanti, narkomāni var būt fun un viss ir kārtībā, bet reizēm novelkas kaut kāda robeža, ka, nē, šitas gan vairs nav forši.

Interesanta doma, savādi, ka citus tas, šķiet, ne visai nodarbina. Vai var minēt (nenosaucot vārdos) kādu konkrētu ilustrāciju?

Šo rakstu rediģēja Durbals: 04.05.2010 14:44

[bengalaas]

Interesanta doma, savādi, ka citus tas, šķiet, ne visai nodarbina. Vai var minēt (nenosaucot vārdos) kādu konkrētu ilustrāciju?

Taisnību sakot, grūti pateikt. Kādu laiku tagad neesmu spēlējusi, un pavedienu veidoju drīzāk, balstoties uz savām emocijām, ko man būtu vai nebūtu pieņemami atspēlēt.
Ņemsim par piemēru nekromantus - tādu var atspēlēt ticami, ar pamatojumu. Teiksim, kaut kas uz Perumova pasauļu pusi, kur nekromantika ir veids, kā iegūt informāciju un nodrošināties ar lētu darbaspēku, un, kaut arī ļaudis lielākoties uz to skatās šķībi, tā tomēr ir puslīdz oficiāla un pieņemta maģijas skola ar savu fišku. Turpretī larpos ir dažreiz redzēts, kad spēlētāji, garlaicības mākti, pēkšņi un nepamatoti pievēršas kaut kādam nāves kultam, sāk taisīt efektīgus ziedošanas rituālus, saģērbjas viscaur melnā un vispār - nekro taču ir stilīgi \m/

Paanalizējot dziļāk, es laikam teiktu, ka starpība ir tajā, vai tēls/rituāls tiek atspēlēts, meklējot tam pamatojumu pozitīvās vērtībās (infas ieguve, darba izpilde, ražas nodrošināšana, kopienas izdzīvošana), vai arī negatīvās (apmierināt savas zemākās iegribas, sagrābt varu vienkārši varas pēc, nodoties pilnīgai patvaļai, pielūgt nāvi, tumsu, haosu, ļaunumu utml.).

Ā, atcerējos piemēru. Spēlē "Sala" vairāki ciematnieki, mani ieskaitot, tika pievērsti kaut kādam pēcnāves kultam, un tas bija jautri un smieklīgi, jo tas viss tika atspēlēts kaut kā naivi un nenopietni ("Come join the dark side, we have cookies!") un kaut kādā veidā bija saistīts ar piekļuvi kaut kādiem noslēpumiem, kas ļautu ciemam izdzīvot.

Turpretī vienā igauņu rīkotā spēlē pēc Tolkīna motīviem, mēs, latviešu komanda, bijām tiktāl izbesījušies no garlaicības, ka vienkārši aiz neko darīt pievērsāmies tumsas spēku centīgai un efektīgai pielūgsmei, un tam nebija cita nolūka, kā vien nosist laiku un novērst geimmāsteru uzmanību, kamēr daži komandas biedri kvestoja pa mežu (citādi kāds no geimiem bija klāt kā likts un čukstēja ausī, ka "tev nupat iekoda milzīgs zirneklis un tu aizmiedz sūūnāssss...."). Un mēs meklējām ziedojamos upurus, nogriezām kādu NPC (pašu taisītu salmu lelli), nēsājāmies apkārt, meklējot kaut kādu svēto galvaskausu un citādi māžojāmies, bet kaut kā tas nebija forši.

Mani dažreiz pārņem sajūta, ka atspēlējot tādas lietas no visas sirds ar lielu ieguldīto enerģiju, kaut ko agri vai vēlu "nakarkaješ".

Šo rakstu rediģēja bengalaas: 06.05.2010 19:49