Nemirstība, dāvana vai lāsts? Opcijas

[Hēbe]

Lasot pavedienus par elfu nemirstību sāku domāt par šādu jautājumu-vai nemirstība ir dāvana vai lāsts? Tieksme pēc nemirstības ir visos cilvēkos,jo mēs gribam mūžīģi būt jauni,ātri,izturīgi un tāpēc cilvēki vai nu liek uz sejas kilogramiem kosmētikas,veicam plastiskās operācijas,aktīvi nodarbojamies ar sportu,lai mūsu ķermenis būtu vingrs un stiprs. Visvairāk mums ir žēl,ka tik daudz mērķus un sapņus mēs nesasniegsim,jo īsā dzīve mums to neatļauj. Protams,apiet laiku vienmēr cilvēkiem ir šķitis vilinoši,bet tomēr...vai ir jautri nodzīvot vairākus gadsimtus redzot kā apkārtējie cilvēki kurus tu esi mīlējis lēnām izzūd un pasaule mainās tā,ka tu vairs to nepazīsti? Beigās tu vienmēr paliec viens...

Ko jūs domājat par nemirstību? Vai jūs vilina doma,ka jūs varētu kļūt nemirstīgi?

[Seila]

par kādu mūžīgo dzīvi var iet runa, ja pat tie, kuriem it kā vajadzētu dzīvot mūžīgi- beigās izrādās mirstīgi. Nemirstīgie elfi patiesībā nemaz nebija tik nemirstīgi. Un vampīri, kuriem vajadzētu dzīvot mūžīgi, ja vien tie dzers savu upuru asinis. Arī viņus var nogalināt. Katrā pasaulē savādāk, bet lielākajā daļā gadījumu var.

Un tomēr jau gadu tūkstošiem ilgi cilvēkus ir nomocījusi doma par to vai i iespējams dzīvot mūžīgi. Te varētu gari un plaši stāstīt par Sengrieķu, ēģiptiešu, Romiešu un citu tautu nemirstīgajām dievībām, kuras tiek aprakstītas dažādu tautu mītos un varoņteikās.

Vai jūs esat mēģinājuši kādreiz lasīt Bībeli kā interesantu grāmatu nevis kā reliģisku darbu? Viens no pirmajiem literārajiem avotiem, kuros ir runāts par mūžīgās dzīves iespējamību ir tieši Bībele. “Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Ādamam bija izvēle klausīt Dievu vai neklausīt. Ja viņš klausīja, tad viņš godāja Dieva likumu un darīja labu Dieva acīs, un Dievs atalgoja viņu ar dzīvību. Ja viņš neklausītu, ēdot no šī koka, viņš darītu ļaunu Dieva acīs un Dievs viņu sodītu ar nāvi. Un šeit pirmo reizi literatūrā parādās doma par to, ka cilvēks varēja dzīvot mūžīgi, bet par nožēlu vienu reizi iekodies aizliegtajā auglī viņš zaudēja savu nemirstību. Tomēr viņš nezaudēja iespēju dzīvot mūžīgi. Kā to pierāda jaunā derība norādot uz to, ka dieva žēlastība ir milzīga un ikviena dvēsele pēc nāves var cerēt uz mūžīgo dzīvi paradīzē.

Tomēr ne tikai Bībele ir vienīgais pirmavots, kurā tiek atspoguļota mūžīgās dzīves iespēja. Galu galā šis jautājums cilvēkiem šķiet ļoti svarīgs un ja mēs ņemam par paraugu pasakas tad droši var teikt, ka: “Viņa nāve atrodas adatas galiņā, adata olā, ola pīlē, tā pīle dzelzs kārbā, tā kārba ar septiņām ķēdēm ozola galotnē piekalta.” Kurš gan pasaku mīļotājs nav dzirdējis par nemirstīgo Kašķeju? Viņš bija nemirstīgs? Jā, bet tikai līdz brīdim, kamēr netika atrasta viņa nāve. Šādi motīvi ir dažādos veidos atrodami daudzu pasaules tautu pasakās.

Viena no nākamajām cilvēces svarīgajām pakāpēm mūžīgās dzīves meklējumos ir filozofu akmens. Akmens, kurš tiek aprakstīts grāmatā Harijs Poters un Filozofu akmens, kādreiz viduslaikos tika uzskatīts par augstāko cilvēces zinātnes sasniegumu. Alķīmiķis, kurš spētu radīt filozofu akmeni, kurš pārvērš parastu metālu zeltā- būtu spējis atklāt arī mūžīgās dzīves noslēpumu, jo kā tiek teikts manis minētajā bērnu literatūrā: Filozofu akmens tā īpašniekam dāvā mūžīgu dzīvi un pašu īpašnieku padara atkarīgu no akmens, jo lai dzīvotu ir nepieciešams izmantot no akmens radītu eliksīru. Par nožēlu nav saglabājusies informācija par to vai filozofu akmens kādreiz ir ticis radīts reālajā dzīvē. Tomēr viss norāda uz to, ka tāds akmens nekad nav ticis izgatavots. Kaut, gan šajā gadījumā gribētos pieminēt, ka Harijā Poterā minētais Nikolas Flamelis patiešām ir eksistējoša persona un, ka viņš patiešām kādreiz savos darbos ir ticis aprakstījis to, ka savā īpašumā kādreiz ieguvis kādu senu alķīmijas grāmatu pēc kurā aprakstītā esot izgatavojis filozofu akmeni. Tomēr vēlāk tiek rakstīts par to, ka patiesībā Flamelis ieguvis lielu mantojumu un tāpēc melojis visiem par to, ka spējis radīt filozofu akmeni. Šā vai tā patiesību vairs uzzināt nav iespējams. Savukārt Umberto Eko grāmatas “Fuko svārsts” varonis nonāk pie secinājuma, ka patiesībā vienīgais un īstais filozofu akmens, kas dāvā nemirstību ir svētais Grāls.

Vieni no viss vairāk literatūrā apskatītajiem tēliem, kuri ir nemirstīgi ir vampīri. Tomēr vampīri ir nemirstīgi tikai tik ilgu laiku, kamēr izmanto citu cilvēku enerģiju. Un tā kā asinis ir dzīvība, tad vampīri tās dzer ļoti centīgi un pagaidām nekur neesmu dzirdējusi par vampīru, kurš būtu nomiris badā jo atteicies dzert asinis. Tomēr vampīra mūžīgā dzīve ir relatīva, jo vienmēr atrodas kāds vampīru mednieks, kuram ļoti gribas atbrīvoties no asinssūcēja. Jūs teiksiet žanra klasika. Tā arī ir. Kas gan no nemirstīgajiem asinssūcējiem ir viss, populārākais? Nu, bet, protams, ka pirmais prātā ienāk Brema Stokera “Drakula” Nākamais par ko mēs atceramies ir Annas Raisas “Vampīru Hronikas” . Patiešām, kurš gan spēj aizmirst valdzinošo un karalisko Stokera Drakulu, vai Raisas radītos Luisu un Lestatu. Kaut kā negribas ticēt, ka vampīri var būt mirstīgi un, lūk, viņi literatūrā ir kļuvuši nemirstīgi. Viņi spēj dzīvot gadsimtiem ilgi un tajā pašā laikā tik ļoti baidās saules gaismas, kura viņus spēj nogalināt. Tagad daudzi var ar mani pastrīdēties un teikt, ka vampīri nemaz nav nemirstīgi un, ka patiesībā viņi ir dzīvi miroņi. Es varētu atbildēt, ka kā nu kurā pasaulē. Tomēr noliegt to, ka vampīri nemirst no vecuma mēs nevaram. Līdz ar to varētu teikt, ka viņi ir nemirstīgi.

Otra viss vairāk apskatītā nemirstīgo tēlu grupa literatūrā, protams, ka ir Elfi. Par kuriem ļoti daudz ir ticis runāts agrāk un tiks runāts arī turpmāk tāpēc pārāk nekavēšos pie viņiem, bet atgādināšu, ka Elfi ir mūžam jauni, bet nemaz ne tik nemirstīgi. Viņi spēj mirt, gan no zobena, gan bultas un līdz ar to ir pat daudz vieglāk nogalināmi nekā vampīri. Protams, ja Elfu neviens nenogalina tādā gadījumā viņš patiešām dzīvo mūžīgi.

Lielākajā daļā gadījumu, kas aprakstīti literatūrā mums tomēr nākas saskarties ar to, ka nemirstība nemaz nav tik patīkama un, ka ir garlaicīgi dzīvot mūžīgi tā piemēram Duglasa Adamsa grāmatā “Dzīve, Visums un viss pārējais” Galvenais varonis Vaubagers Mūžīgais kļuva nemirstīgs pavisam nejauši- daļiņu paātrināšanās, šķidras brokastis un pāris gumijas žņaugi. Savas mūžīgās dzīves laikā viņš bija izmēģinājis pilnīgi visu iespējamo un gandrīz sajuka prātā no garlaicības. Es gan neteiktu, ka gandrīz, bet gan noteikti, jo, lai kaut kā vismaz tiktu vaļā no garlaicības viņš radīja plānu: Apvienot visas galaktikā dzīvojošās būtnes pa vienai alfabēta secībā.

Savukārt Grega Egana grāmatas «Permutation City» galvenie varoņi izmanto “kvantu nemirstības” ideju. Kaut kādā dīvainā veidā galvenajam varonim izdodas izbēgt vairākas reizes no nāves un viņš izveido ekscentrisku miljonāru biedrību, kuriem vajag izpildīt masu pašnāvību, lai nokļūtu paši savā visumā, kuru paši kontrolēs un kurā dzīvos mūžīgi.

Tomēr viens no pazīstamākajiem nemirstības iegūšanas veidiem ir nemirstības ūdens. Piemēram Brāļu Strugatsku lugā “Piecas karotes Eleksīra” Nemirstības ūdens tecēja pa noslēpumainu sarkanas krāsas stalaktītu kādā alā.

Viens no pazīstamākajiem ilgdzīvotājiem Fantastikas literatūrā un jāatzīst, ka arī kinematogrāfijā ir meistars Joda. Pēc zvaigžņu karu motīviem viņš nodzīvoja aptuveni 900 gadus un pēc tam pārgāja garīgā- bez miesiskā stāvoklī.

Tomēr tas viss ir tikai fantastiskā literatūra, bet ko gan iesākt, ja mums gribas dzīvot mūžīgi mūsdienu pasaulē. Mūsdienu reālajā pasaulē. Pati modernākā iespēja mūsdienās piemānīt nāvi ir sasaldēšana –196 grādos pēc celsija. Tomēr es šaubos, ka kādam pārāk varētu gribēties mūžīgi gulēt iesaldētam kamerā un laist garām visus pasaules priekus.

Otra iespēja reālajā pasaulē pagarināt savu dzīvi ir pārstādīt, ja nekļūdos tās saucās pirmsšūnas. Tomēr viņas lielākoties tiek izmantotas, lai ārstētu pāragru novecošanu. Tomēr zinātnieki uzskata, ka nākotnē iespējams, ka paņemot pirmsšūnas no tikko dzimuša bērna būs iespējams paildzināt viņa dzīvi nākotnē par ļoti lielu gadu skaitu.

Un trešā iespēja, kuru pagaidām nav bijis iespējas pārbaudīt praksē ir tā saucamā “Saules ēšana” kas tā tāda ir? Nu teiksim tā cilvēki, kuri ir veģetārieši ar laiku pārstāj vispār lietot pārtiku un vēlāk arī šķidrumu, bet pārtiek tikai no saules enerģijas. Cik tas ir iedarbīgi tam, lai dzīvotu mūžīgi- pagaidām nav diez ko skaidrs, jo neviens saulsēdājs vēl nav nodzīvojis tik tālu, lai būtu vajadzējis jau būt mirušām dabīgā nāvē.

Tad kā mēs vispār varam runāt par nemirstību, ja tāda pati par sevīm uz doto momentu eksistē tikai izdomātās pasaulēs, bet mūsdienu reālajā dzīvē taii nav vietas? Lūk kad parādīsies vieta- tad arī varēs spriest par to kas īsti ir nemirstība. Nu vot cik gari izteicos (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)
Kaut gan man šķiet, ka nemirstība ir lāsts, kad jāpieredz, ka visi, kas ir dārgi nomirst (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Šo rakstu rediģēja Seila: 19.04.2010 14:23