Emocijas Opcijas

[Hermaine]

Jautājums varētu šķist pavisam vienkāršs - kāpēc mums, cilvēkiem, ir nepieciešamas emocijas? Vai vispār fiziski ir iespējams sev panākt tādu stāvokli, kad emociju vienkārši nav - ir tikai absolūta loģiskā domāšana? Un kādas tam varētu būt sekas? Un interesanti būtu arī paprātot, kas notiktu pretējā gadījumā.

[Hermaine]

Varu piebilst vien to, ka lasīju tieši šo pašu minētu IZ rakstu, bet būtībā, manuprāt, ka tas nedaudz konfliktē ar vienu numuru iepriekš publicēto rakstu, kurā bija aprakstīts par jauniem pētījumiem smadzeņu darbībā. Ideja tāda - apziņā cilvēks sekundes laikā spēj domāt jeb apstrādāt (velkot paralēlas ar datoru) apmēram 60 - 100 MB apjomā, bet zemapziņā šis skaitlis sniegtos pāri Giga vai Tera baitiem (precīzi nepateikšu, nav attiecīgie numuri pie rokas).

Tātad, izvirzīju sev hipotēzi:

=>
intuīcija = domāšana zemapziņā.

Un, ja pieņamam, ka mums atmiņā ir gana daudz pieredzes un faktu, tad jebkura lēmuma izlemšanai pietiek ar intuitīvo domāšanu + loģiskie spriedumi (jeb domāšana apziņas + zemapziņas līmenī).

Bet problēma ir un paliek bijusī - kur tad šeit vajadzīgas emocijas? Kurā brīdī lēmuma pieņemšanā tās ir noteicošās? Un pie tam tas, šķiet, amerikāņu pētījums (ja pareizi atceros) man neliekas diez ko ticams. Kaut vai tā pati pētījumu metode - labākā mašīna skaitās tā, kurai ir visvairāk pozitīvo atzinumu, bet, piemēram, es, ja man būtu jāizvēlās, vērtētu svērtos "labuma" koeficientus - t.i. es personīgi nemeklētu mašīnu ar vislielāko "labumu" skaitu, bet gan ar svarīgākajiem labumiem - lai tā būtu jauna, lēti uzturama, ērta, un man būtu pie kājas, vai tajā ir kafijas turētājs vai nav. Tā kā vairāk vai mazāk šādi socioloģiski pētījumi ir un paliek subjektīvi, tad uz šādiem pētījumiem nedrīkst 100% paļauties. Drīzāk piekrītu Miervaldim Gotiņam - "Un tomēr, es pieturos pie viedokļa, ka kopš laikiem, kad cilvēki (vadība) sāka censties pieņemt loģiski pamatotus, nevis intuitīvus lēmumus, to kvalitāte principā ir palielinājusies"

Njā, echo komentārs rosina jaunus jautājumus pārdomām - vai emociju zaudēšanas gadījumā mēs būtu sociāli nepilnvērtīgi - tātad skarbā sugas izlase nepieļautu šāda indivīda pēctecību?

Un jautājums joprojām tas pats - ja vesels cilvēks (bez iedzimtām slimībām) norobežojas no visa veida emocijām, vai šādā gadījumā ir iespējams panākt garīgi stabilu stāvokli? Vai arī tas jau saistās ar plānprātību?