Krastodziņu karaliste, [C][GM][PZP] Nolaupīta princese Arnika! Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Krastodziņu karalistē vienmēr dzīve bija ritējusi mierīgi, pārticīgi un jautri. Katrs darīja savu darbu, turklāt arī karalis bija lādzīgs un taisnīgs pagadījies un rūpējās, lai viņa pavalstnieki varētu labi dzīvot. Tomēr, lai kā arī to negribētos, labas dienas mijas ar ne tik labām, jaukas lietas mijas ar ne tik jaukām… Un tā ziedu mēneša (jūnija) septītajā dienā Bārbelītis V izsūtīja ziņnešus melnu strazdu mugurā, kuriem bija pavēlēts nolaisties ik pilsētā un ciemā, lai nodotu bārbeliešiem karaļa vēsti, kas izklausījās šādi:

Viņa Karaliskā Augstība Bārbelītis V ar skumjām paziņo, ka nolaupīta princese Arnika, viņa vecākā meita un troņmantiniece!
Bārbelītis V aicina ikvienu bārbelieti, kuram ir kas zinām par princesi Arniku, nolaupītājiem vai viņu ceļiem, ziņot par to karalim!
Tāpat Viņa Augstība aicina pieteikties bārbeliešus, kuri vēlas ņemt dalību pie princeses meklēšanas, solot par to izpildīt jebkuru no karaļa puses izpildāmu princeses izglābēju vēlmi!

Karaļa pils atradās pašā Varas pilsētas un arīdzan karalistes centrā, liela krastodziņu krūma pakājē. Tā bija celta no sakausētu smilšu blokiem, kas vienlaidus pārgāja viens otrā tik nemanāmi, ka nezinātājiem pils izskatījās pēc monolītas celtnes ar torņiem un tornīšiem. Parasti visos torņos plīvoja karogi, bet kopš princeses pazušanas visi bija noņemti.
Smilšu bloku ārējās malas bija jau stikla spožumā, tāpēc pils parasti laistījās vai visās varavīksnes krāsās un, atkarībā no laikapstākļiem, vai nu pārspēja ziedus savā košumā vai ieguva dūmakainu nokrāsu, vienmēr iekļaudamās apkārtējā ainavā. Visi bārbelieši zināja, ka pie pils celtniecības piestrādājuši labākie karalistes amatnieki, magi un alķīmiķi. Zem pils, pletās pamatīgs pazemes eju un telpu tīkls, kur visi pilī dzīvojošie apmetās pa ziemu. Šādas pazemes telpas bija zem visām mazļautiņu mājām un pilsētās tās bija pa pazemi savienotas ar ejām, tā ka ziemā nevajadzēja līst laukā un visa dzīve pārceļoja uz zemzemi līdz pavasarim, kas gan nenozīmē, ka bārbeliešiem nepatika ziema, un viņi neizbaudīja sniega dāvāto prieku.

Tagad bija vasara un pilsētā, kā arī pilī, mutuļoja rosīga dzīve. Drosminieki, kas pēc karaļa aizinājuma bija ieradušies uz pili, tika nekavējoties aizvesti uz Troņa zāli. Tā bija liela, ovāla telpa ar augstiem griestiem, pie kuriem karājās lielas stikla lustras, plašu balkonu visapkārt zālei, kuru balstīja resnas, izrotātas kolonnas, un neapšaubāmi tik svarīgu lietu, kā greznu, krāsaina stikla troni uz paaugstinājuma tās tālākajā galā.
Pa kreisi un labi karaļa tronim atradās vēl pa diviem ne mazāk grezniem troņiem paredzēti karalienei un visām trim princesēm.
Šobrīd tronī sēdēja karalis — padūšīgs mazļautiņš ar garu bārdu un matiem, greznu stikla kroni, rotātu ar dārgakmeņiem, tērpies greznās drānās. Bārbelītis V izskatījās visai sašļucis, lai gan centās to slēpt, un arī abas princeses, kas šoreiz sēdēja katra savā pusē karalim, neskatoties uz ierasto sēdēšanas kārtību (pa labi karalienes un Gundegas vieta, pa kreisi Arnikas un Zemenes vietas), izskatījās bēdu nomāktas. Zemene pat ik pa laikam pielika pie acīm savu zemeņsārto mutautiņu.
Abās pusēs paaugstinājumam bija sapulcējušies galminieki, kuri satraukti sačukstējās savā starpā, vai mēģināja mierināt karalisko ģimeni.
Augstākais padomnieks stāvēja paaugstinājuma priekšā. Tas bija slaids un stalts bārbelietis, tērpies melnās drānās (bet viņš vienmēr tā tērpās, varbūt domādams, ka tas piestāv viņa melnajai bārdai un matiem). Seja padomniekam bija bāla un stāja stīva. Viņa acis vērīgi nopētīja katru zālē ienākušo, it kā gribētu paskatīties viņam cauri.


OOC: Jūs droši varat aprakstīt savu tēlu darbības no karaļa vēstījuma dzirdēšanas līdz pilī ierašanās brīdim.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.01.2010 15:34

[Ungaarijas ragas...]

Kā jau tas reizēm gadās, princeses glābēji, lai gan ziņu dzirdēja un ceļu uz pili uzsāka dažādos laikos, tomēr pamanījās tur ierasties vienlaicīgi. Vismaz pirmie četri noteikti.
Galvenais padomnieks, sejā nepakustoties ne vaibstam visus pēc kārtas nopētīja. Tiesa, acis šim bārbelietim bija visai "runīgas": Jasmīnam tās pavēstija, ka neviens viņa solis netiks atstāts bez uzraudzības; Mamaijai likās, ka tās ir neizpratnē, ko tāds zemnieku skuķis domā pasākt un vai vispār ko līdzēt princeses meklēšanā; Dorianam apgalvoja, ka snīpja celšana uz augšu var beigties ar tā urķēšanos ceļa putekļos. Bo gan tika apveltīts ar tikko jaušamu smīnu un nevarēja saprasts vai tas uz labu vai ļaunu.

Tikmēr pats Bārbelītis V piecēlās no sava troņa, izslējās staltāk (bet tik un tā bija pusgalvastiesu īsāks par Galveno padomnieku) un nokāpa līdz jaunajiem piedzīvojumu meklētājiem.
— Esiet sveicināti manā pilī, drosmīgākie no bārbeliešiem. Man ir patiess prieks, ka jūs esat te ieradušies ar mērķi palīdzēt atrast Arniku. Tālāk ļaušu izteikties Augstākā padomnieka kungam, — karalis teicis savu īso, bet sirsnīgo uzrunu, par kuras patiesumu neradās šaubas, pamāja minētās personas virzienā.
Padomnieks stīvi panācās uz priekšu un bezemociju balsī uzrunāja princeses glābējus: — Lūdzu, sekojiet man…
Ja vien četrotnei nebija nekas piebilstams, tad viņi, garām paaugstinājumam, Augstākā padomnieka un karaļa pavadībā (kurš nokomandēja sargus gadījumā, ja vēl kāds ierodas sūtīt uz padomes telpu), caur durvīm aiz tā, un pa plašu gaiteni tika aizvesti līdz citai telpai.

Padomes telpa bija taisnstūra veida, ar arkveidīgiem logiem garākajā sienā, bez jebkādiem rotājumiem. Tās vidū atradās liels, apaļš koka galds, kura virspusi klāja aizsargājoša stikla kārtiņa un uz kura atradās liels svečturis ar atoņām resnām vaska svecēm, ap galdu bija novietoti astoņi koka krēsli ar augstām atzveltnēm. Divi no krēsliem, kuri atradās viens otram pretī, bija greznāki un ar atzveltnē iegrebtu kroni. Vienā no tiem apsēdās Bārbelītis V.
Augstākais padomnieks norādīja četrotnei, ka arī viņi var sēsties. Krēsli bija ērti, taču ne tik ērti, lai tajos varētu nejauši aizsnausties vai zaudēt modrību.