Krastodziņu karaliste, [C][GM][PZP] Nolaupīta princese Arnika! Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Krastodziņu karalistē vienmēr dzīve bija ritējusi mierīgi, pārticīgi un jautri. Katrs darīja savu darbu, turklāt arī karalis bija lādzīgs un taisnīgs pagadījies un rūpējās, lai viņa pavalstnieki varētu labi dzīvot. Tomēr, lai kā arī to negribētos, labas dienas mijas ar ne tik labām, jaukas lietas mijas ar ne tik jaukām… Un tā ziedu mēneša (jūnija) septītajā dienā Bārbelītis V izsūtīja ziņnešus melnu strazdu mugurā, kuriem bija pavēlēts nolaisties ik pilsētā un ciemā, lai nodotu bārbeliešiem karaļa vēsti, kas izklausījās šādi:

Viņa Karaliskā Augstība Bārbelītis V ar skumjām paziņo, ka nolaupīta princese Arnika, viņa vecākā meita un troņmantiniece!
Bārbelītis V aicina ikvienu bārbelieti, kuram ir kas zinām par princesi Arniku, nolaupītājiem vai viņu ceļiem, ziņot par to karalim!
Tāpat Viņa Augstība aicina pieteikties bārbeliešus, kuri vēlas ņemt dalību pie princeses meklēšanas, solot par to izpildīt jebkuru no karaļa puses izpildāmu princeses izglābēju vēlmi!

Karaļa pils atradās pašā Varas pilsētas un arīdzan karalistes centrā, liela krastodziņu krūma pakājē. Tā bija celta no sakausētu smilšu blokiem, kas vienlaidus pārgāja viens otrā tik nemanāmi, ka nezinātājiem pils izskatījās pēc monolītas celtnes ar torņiem un tornīšiem. Parasti visos torņos plīvoja karogi, bet kopš princeses pazušanas visi bija noņemti.
Smilšu bloku ārējās malas bija jau stikla spožumā, tāpēc pils parasti laistījās vai visās varavīksnes krāsās un, atkarībā no laikapstākļiem, vai nu pārspēja ziedus savā košumā vai ieguva dūmakainu nokrāsu, vienmēr iekļaudamās apkārtējā ainavā. Visi bārbelieši zināja, ka pie pils celtniecības piestrādājuši labākie karalistes amatnieki, magi un alķīmiķi. Zem pils, pletās pamatīgs pazemes eju un telpu tīkls, kur visi pilī dzīvojošie apmetās pa ziemu. Šādas pazemes telpas bija zem visām mazļautiņu mājām un pilsētās tās bija pa pazemi savienotas ar ejām, tā ka ziemā nevajadzēja līst laukā un visa dzīve pārceļoja uz zemzemi līdz pavasarim, kas gan nenozīmē, ka bārbeliešiem nepatika ziema, un viņi neizbaudīja sniega dāvāto prieku.

Tagad bija vasara un pilsētā, kā arī pilī, mutuļoja rosīga dzīve. Drosminieki, kas pēc karaļa aizinājuma bija ieradušies uz pili, tika nekavējoties aizvesti uz Troņa zāli. Tā bija liela, ovāla telpa ar augstiem griestiem, pie kuriem karājās lielas stikla lustras, plašu balkonu visapkārt zālei, kuru balstīja resnas, izrotātas kolonnas, un neapšaubāmi tik svarīgu lietu, kā greznu, krāsaina stikla troni uz paaugstinājuma tās tālākajā galā.
Pa kreisi un labi karaļa tronim atradās vēl pa diviem ne mazāk grezniem troņiem paredzēti karalienei un visām trim princesēm.
Šobrīd tronī sēdēja karalis — padūšīgs mazļautiņš ar garu bārdu un matiem, greznu stikla kroni, rotātu ar dārgakmeņiem, tērpies greznās drānās. Bārbelītis V izskatījās visai sašļucis, lai gan centās to slēpt, un arī abas princeses, kas šoreiz sēdēja katra savā pusē karalim, neskatoties uz ierasto sēdēšanas kārtību (pa labi karalienes un Gundegas vieta, pa kreisi Arnikas un Zemenes vietas), izskatījās bēdu nomāktas. Zemene pat ik pa laikam pielika pie acīm savu zemeņsārto mutautiņu.
Abās pusēs paaugstinājumam bija sapulcējušies galminieki, kuri satraukti sačukstējās savā starpā, vai mēģināja mierināt karalisko ģimeni.
Augstākais padomnieks stāvēja paaugstinājuma priekšā. Tas bija slaids un stalts bārbelietis, tērpies melnās drānās (bet viņš vienmēr tā tērpās, varbūt domādams, ka tas piestāv viņa melnajai bārdai un matiem). Seja padomniekam bija bāla un stāja stīva. Viņa acis vērīgi nopētīja katru zālē ienākušo, it kā gribētu paskatīties viņam cauri.


OOC: Jūs droši varat aprakstīt savu tēlu darbības no karaļa vēstījuma dzirdēšanas līdz pilī ierašanās brīdim.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.01.2010 15:34

[Hareki]

Torīt Mamaija pamodās saīgusi.

Jau vairāk kā nedēļu viņa bija klejojusi apkārt, meklēdama kādu darbu, bet nekā. Darbus, ko viņa vēlējās, viņai neviens nedeva, jo meitēns tak tādus darbus nespēšot veikt, bet tie darbi, ko piedāvājā, bija vēl garlaicīgāki par kāpuru fermu. Šādus tādus niekus viņa pa ceļam gan padarīja - kā sacīt, pa vēdera tiesu, bet pa nakti jau atkal lavījās prom. Vēl vakar pavecais pāris, kam viņa bija līdzējusi sameklēt paklīdušo laputu pulciņu, bij lūgšus lūdzies, lai Mamaija paliekot. Mamaijai gan bija žēl vecīšu, tomēr trauksmaina dzīve bija pārāk vilinoša.
"Eh, kas gan jūs, jaunos, var noturēt!" nočukstēja vecenīte, iespiezdama Mamaijai saujā pudeli saldā laputu slaukuma.

Mamaija izlīda no smilgu kaudzes un nopurinājās. Mati bija pilni ar rasu un mazliet sala. Rīts bija apmācies. Kaut nu ātrāk uzspīdētu saule!
Iedzērusi malku no vecenītes dotās pudeles, Mamaija sāgramstīja sauju kāpurbarības un pasauca spāri. Gluži līdz Mamaijai spāre nelidoja. Spāre uzskatīja, ka Mamaija vienkārši iet tieši tur, kur viņai jālido, un nebūt katru reizi neatsaucās meitenes aicinājumam.

Spāre jau bija teju nolaidusies, te pēkšņi tā aizšāvās prom. Pāri Mamaijas galvai pārslīdēja putna ēna. Melns strazds ar jātnieku mugurā aizlaidās tuvējā ciemata virzienā. Mamaija zināja, ka melnie strazdi nozīmē svarīgas ziņas. Un svarīgas ziņas Mamaijai bija jāzina!
Meitene izbēra sagatavoto barības sauju zemē, nopurināja druskas no kleitas un devās uz ciemu.

Viss ciemats murdēja un mutuļoja no izdzirdētajiem jaunumiem. Mamaija vēl nebija tikusi līdz ciemata tirgus laukumam, kad jau bija uzzinājusi visu ziņneša teikto, un divreiz vairāk - viņa neteikto, bet ciemata ļaužu klāt piedomāto. Nonākusi pašā laukuma vidu viņa jau zināja, ka Princesi Arniku aiznesuši seski uz ziemeļpuses mežiem, nolaupījuši sīļi, nozadzis Formira Varenā māsīcas dēls no tēva puses, kā arī to, ka viņa patiesībā aizbēgusi ar klejojošu dziesminieku un tagad kugojot lejup pa upi cekulainas pīles mugurā. Tomēr pa starpu visām muļķībām, Mamaija saprata- jādodas uz Varu.
"Jebkādas vēlmes piepildījums!" Mamaija jau redzēja sevi jājam spāru bara priekšgalā!

***

Pēc 3 dienām Mamaija nonāca Varā. Tādu spožumu un greznumu meitene savā mūžā vēl redzējusi nebija. Viņa klīda pa pilsētas ielām un pavērtu muti apbrīnoja visus neredzētos brīnumus. Kad Mamaija pienāca pie pils, viņu pārņēma nekad vēl nepazīta mazdūšība. Mamaija raudzījās savā atspulgā uz pils stikla mūra un nespēja saņemties doties tālāk. Viņa jutās tik neiederīga! Tik maza! Viņa pirmoreiz jutās kā mazs muļķa skuķēns. (Nenoliegsim - tieši tāda jau viņa arī bija).
"Kas vēl nebūs!", Mamaija pie sevis pikti nodomāja. Uz ātru roku viņa noskaloja seju strūklakā un pārpina savu bizi, ar mitru roku pieglauzdama nepaklausīgās cirtas (kas gan maz līdzēja, jo tiklīdz mati apžuva, tā atkal sprogas kā sarkana kodeļa izgaismoja viņas galvu). Cerams, ka karalis jūtas gana izmisis, lai pieņemtu palīdzību arī no maza skuķa!
Tad Mamaija dziļi ievilka elpu un spēra soli pār pils slieksni.

Šo rakstu rediģēja Hareki: 02.02.2010 09:19