Krastodziņu karaliste, [C][GM][PZP] Nolaupīta princese Arnika! Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Krastodziņu karalistē vienmēr dzīve bija ritējusi mierīgi, pārticīgi un jautri. Katrs darīja savu darbu, turklāt arī karalis bija lādzīgs un taisnīgs pagadījies un rūpējās, lai viņa pavalstnieki varētu labi dzīvot. Tomēr, lai kā arī to negribētos, labas dienas mijas ar ne tik labām, jaukas lietas mijas ar ne tik jaukām… Un tā ziedu mēneša (jūnija) septītajā dienā Bārbelītis V izsūtīja ziņnešus melnu strazdu mugurā, kuriem bija pavēlēts nolaisties ik pilsētā un ciemā, lai nodotu bārbeliešiem karaļa vēsti, kas izklausījās šādi:

Viņa Karaliskā Augstība Bārbelītis V ar skumjām paziņo, ka nolaupīta princese Arnika, viņa vecākā meita un troņmantiniece!
Bārbelītis V aicina ikvienu bārbelieti, kuram ir kas zinām par princesi Arniku, nolaupītājiem vai viņu ceļiem, ziņot par to karalim!
Tāpat Viņa Augstība aicina pieteikties bārbeliešus, kuri vēlas ņemt dalību pie princeses meklēšanas, solot par to izpildīt jebkuru no karaļa puses izpildāmu princeses izglābēju vēlmi!

Karaļa pils atradās pašā Varas pilsētas un arīdzan karalistes centrā, liela krastodziņu krūma pakājē. Tā bija celta no sakausētu smilšu blokiem, kas vienlaidus pārgāja viens otrā tik nemanāmi, ka nezinātājiem pils izskatījās pēc monolītas celtnes ar torņiem un tornīšiem. Parasti visos torņos plīvoja karogi, bet kopš princeses pazušanas visi bija noņemti.
Smilšu bloku ārējās malas bija jau stikla spožumā, tāpēc pils parasti laistījās vai visās varavīksnes krāsās un, atkarībā no laikapstākļiem, vai nu pārspēja ziedus savā košumā vai ieguva dūmakainu nokrāsu, vienmēr iekļaudamās apkārtējā ainavā. Visi bārbelieši zināja, ka pie pils celtniecības piestrādājuši labākie karalistes amatnieki, magi un alķīmiķi. Zem pils, pletās pamatīgs pazemes eju un telpu tīkls, kur visi pilī dzīvojošie apmetās pa ziemu. Šādas pazemes telpas bija zem visām mazļautiņu mājām un pilsētās tās bija pa pazemi savienotas ar ejām, tā ka ziemā nevajadzēja līst laukā un visa dzīve pārceļoja uz zemzemi līdz pavasarim, kas gan nenozīmē, ka bārbeliešiem nepatika ziema, un viņi neizbaudīja sniega dāvāto prieku.

Tagad bija vasara un pilsētā, kā arī pilī, mutuļoja rosīga dzīve. Drosminieki, kas pēc karaļa aizinājuma bija ieradušies uz pili, tika nekavējoties aizvesti uz Troņa zāli. Tā bija liela, ovāla telpa ar augstiem griestiem, pie kuriem karājās lielas stikla lustras, plašu balkonu visapkārt zālei, kuru balstīja resnas, izrotātas kolonnas, un neapšaubāmi tik svarīgu lietu, kā greznu, krāsaina stikla troni uz paaugstinājuma tās tālākajā galā.
Pa kreisi un labi karaļa tronim atradās vēl pa diviem ne mazāk grezniem troņiem paredzēti karalienei un visām trim princesēm.
Šobrīd tronī sēdēja karalis — padūšīgs mazļautiņš ar garu bārdu un matiem, greznu stikla kroni, rotātu ar dārgakmeņiem, tērpies greznās drānās. Bārbelītis V izskatījās visai sašļucis, lai gan centās to slēpt, un arī abas princeses, kas šoreiz sēdēja katra savā pusē karalim, neskatoties uz ierasto sēdēšanas kārtību (pa labi karalienes un Gundegas vieta, pa kreisi Arnikas un Zemenes vietas), izskatījās bēdu nomāktas. Zemene pat ik pa laikam pielika pie acīm savu zemeņsārto mutautiņu.
Abās pusēs paaugstinājumam bija sapulcējušies galminieki, kuri satraukti sačukstējās savā starpā, vai mēģināja mierināt karalisko ģimeni.
Augstākais padomnieks stāvēja paaugstinājuma priekšā. Tas bija slaids un stalts bārbelietis, tērpies melnās drānās (bet viņš vienmēr tā tērpās, varbūt domādams, ka tas piestāv viņa melnajai bārdai un matiem). Seja padomniekam bija bāla un stāja stīva. Viņa acis vērīgi nopētīja katru zālē ienākušo, it kā gribētu paskatīties viņam cauri.


OOC: Jūs droši varat aprakstīt savu tēlu darbības no karaļa vēstījuma dzirdēšanas līdz pilī ierašanās brīdim.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.01.2010 15:34

[beithe]

Jasmīns kā reizi prātoja vai tas nebūtu par traku izvilkt no treknā mazļautiņa (un ciema vecākā) kabatas viņa naudas maku, bet, nopietni, viņš bija pārgarlaikojies šajā miestā, kad no kriminālas rīcības viņu paglāba ziņnesis melna kraukļa mugurā. Karaliskas ziņas.

Princeses glābt! Nu labi, vienu princesi, bet tik un tā. Tas izklausījās bīstami. Jasmīna lūpas savilkās smaidā. Neparedzami un interesanti. Viņam nevajadzēja ilgi domāt, lai izlemtu doties misijā. Patriotiskas jūtas gan viņu nevadīja, tiesa, viss var mainīties, ja gadās nelaimīgo princesi iepazīt tā tuvāk.

’Varbūt no manis vēl iznāks godīgs mazļautiņš,’ doma kā bite izzumēja cauri prātam.
Jasmīna smaids sašķiebās, acis iemirdzējās un viņš atbildēja pats sev, tā klusu zem deguna murminot, ”Nēēē...”

Viņam nevajadzēja ilgu laiku, lai nokārtotu visas savas darīšanas ciemā, savāktu savu paunu un dotos ceļā uz Varu. Galvaspilsētā viņš nonāca teju dienu vēlāk, bet nebija jau muļķis – viņš vispirms noīrēja krodziņā istabu, apmazgājās no ceļa putekļiem, sakopās un tikai tad devās uz pili pieteikties kā drosminieks. Galu galā noputējušie, smirdošie, rupja paskata glābēji ar asmeņiem rokā, bija aizgājušo desmitgažu etaloni.

Nemaz nerunājot par to, ka Jasmīna amatā smaka un putekļi nodotu ātrāk par kleinu kāju. Ar klibu kāju vēl var paslēpties aiz kādas kastes, toties, ja tu od pa gabalu tevi atradīs, lai cik tālu tu skrietu ar abām veselām. Tiesa, Jasmīna kājām nebija ne vainas – viņš bija lielisks mazļautiņa eksemplārs.

Tad nu tā labi tērpies, bet ne gluži balles drēbēs (ja nu šos sadomā sūtīt ceļā uz karstām pēdām ?!), patīkami tīrs un vesels kā rutks – Jasmīns ieradās pilī.