Kā vispēdējais naidnieks tiks satriekta nāve., Vēl daži cita rakstura jautājumi par nāvi Opcijas

[Hermaine]

Centos vairāk vai mazāk izprast notikumus 7. grāmatā un šis izteikums: "Kā vispēdējais naidnieks tiks satriekta nāve." manī izraisīja vislielāko nesaprašanu. Galvenokārt gribētos saprast, kādēļ tas bija uzrakstīts uz Harija vecāku kapa pieminekļa un kāpēc tieši šādā formā? Kāpēc tiek lietots vārds "tiks" nākotnes formā, ja reiz šie apglabātie cilvēki ir miruši? Hermione minēja, ka ar to visticamāk ir domāta aizkapa dzīve un tomēr, tas neizskaidro izteikumu nākotnes formā. Un kas šo uzrakstu bija izvēlējies? Izklausās pēc Dumidora. Ja tā patiešām ir, vai viņš paredzēja kādus notikumus sakarā ar pareģojumu un jau tad to atstāja kā vēstījumu Harijam par viņa likteni? Ka tieši viņam būs jāsatriec cilvēks, kas nonāvējis viņa vecākus?
Vai šeit ar nāvi ir domāta vienkārša cilvēka nomiršana un aiziešana aizkapa valstībā, vai arī kas vairāk? Turklāt Harijs šo teikumu minēja tieši pirms savas nāves. Tas neviļus liek domāt, ka šis teikums tika veltīts tieši Harijam, bet kāpēc tieši uz viņa vecāku kapa?

Pie šīs tēmas gribētos arī piemetināt citātu par Dumidora teikto 1. grāmatā: "Cilvēkam, kuram galvā valda kārtība, nāve ir vien nākošais lielais piedzīvojums." Harijs labprātīgi izvēlējās nāvi, bet, vai viņam galvā valdīja kārtība?

[Hermaine]

Interesanti, ka tas ir citāts no Bībeles - tas izskaidrotu īpatnējo laika lietojumu un citāta nozīmi. Tā kā neesmu ticīga, tad īpaši labi šo jomu nepārzinu, kaut gan laikam jau derētu sakost zobus un kaut kad to informācijas pēc izlasīt, kaut vai gadījumiem, lai labāk sapratu arī citu daiļdarbu nozīmi. Ja godīgi, es par to brīnos, ja reiz nekādu liecību neparādās, ka burvji būtu reliģiozi. Piemēram, tikai vientiešu ģimenēs dzimušie lieto teicienus "Žēlīgā debess" vai kaut ko tamlīdzīgu, bet burvji nekad. Tikai piesauc Merlinu. Tad vēl viens jautājums - kāpēc Godrika gravā - vienā no retajām vietām, kur mitinās tikai burvji - ir baznīca? To tā īsti tā arī nesapratu...

Nu es drīzāk piekristu šai domai, arī man pašai tas liekas diezgan neticami, ka tā varētu būt norāde Harijam:

Otrs variants, daudz filozofiskāks, ir tāds, ka ja cilvēks ir sasniedzis garīgu briedumu, viņš pieņem nāvi un tā vairs netiek uzskatīta par ienaidnieku, būtībā, tiek iznīcinatā kā ienaidnieks. Apmēram tāda nostāja bija Dumidoram vēlāk.

Dumidoram šajā vecumā jau vajadzēja saprast un apzināties nāves nozīmi, tāpēc šaubos, vai viņš to varēja uzskatīt, ka tā ir jāiznīcina. Drīzāk jau būtu tā, ka tas ir ienaidnieks, ar kuru "jāsadraudzējas", lai viņu uzveiktu. Ne velti viņš saka, ka "cilvēkam, kuram galvā valda kārtība, nāve ir vien nākošais lielais piedzīvojums". Tātad "ienaidnieks" kļūst par "piedzīvojumu", ja vien saproti, ka no tā nav jābaidās.