Kā vispēdējais naidnieks tiks satriekta nāve., Vēl daži cita rakstura jautājumi par nāvi Opcijas

[Hermaine]

Centos vairāk vai mazāk izprast notikumus 7. grāmatā un šis izteikums: "Kā vispēdējais naidnieks tiks satriekta nāve." manī izraisīja vislielāko nesaprašanu. Galvenokārt gribētos saprast, kādēļ tas bija uzrakstīts uz Harija vecāku kapa pieminekļa un kāpēc tieši šādā formā? Kāpēc tiek lietots vārds "tiks" nākotnes formā, ja reiz šie apglabātie cilvēki ir miruši? Hermione minēja, ka ar to visticamāk ir domāta aizkapa dzīve un tomēr, tas neizskaidro izteikumu nākotnes formā. Un kas šo uzrakstu bija izvēlējies? Izklausās pēc Dumidora. Ja tā patiešām ir, vai viņš paredzēja kādus notikumus sakarā ar pareģojumu un jau tad to atstāja kā vēstījumu Harijam par viņa likteni? Ka tieši viņam būs jāsatriec cilvēks, kas nonāvējis viņa vecākus?
Vai šeit ar nāvi ir domāta vienkārša cilvēka nomiršana un aiziešana aizkapa valstībā, vai arī kas vairāk? Turklāt Harijs šo teikumu minēja tieši pirms savas nāves. Tas neviļus liek domāt, ka šis teikums tika veltīts tieši Harijam, bet kāpēc tieši uz viņa vecāku kapa?

Pie šīs tēmas gribētos arī piemetināt citātu par Dumidora teikto 1. grāmatā: "Cilvēkam, kuram galvā valda kārtība, nāve ir vien nākošais lielais piedzīvojums." Harijs labprātīgi izvēlējās nāvi, bet, vai viņam galvā valdīja kārtība?

[Elony]

Vispār tas ir citāts no Bībeles. Pie burvjiem reliģiozitāte nav manīta, bet tomēr tā bija kapsēta un reizēm uz kapu pieminekļiem liek tādus citātus.

Kas to izvēlējās? Dumidors, jo citu radinieku nebija viņiem nebija, bet Dumidors bija draugs un Fēniksa Ordeņa boss, kurā strādāja Poteri, tātad...
Kāpēc viņš to izvēlējās? Nu, variantu varbūt vairāki. Es iesaku atmest Dumidora spēju redzēt nākotni un to, kāds būs Harijs. Pat ja viņš zināja pareģojumu, bērnam tad vēl nebija izveidojusies personība, lai Dumidors varētu paredzēt atstāt puikam kādu ziņu. Tātad tas tika darīts pašas situācijas dēļ.
Pirmā - Dumidors joprojām nebija pilnīgi samierinājies ar nāvi. Jaunībā viņš meklēja Nāves dāvestus un nesen bija aizņēmies no Džeimsa viņa paslēpni. Viņš taču veica pētījumus alķīmijā ar Nikolasu Flemelu, Filozofu akmens un tādas lietas...
Tāpēc situācijā, kad Džeimss un Lilija nomira, Dumidors jutās apbēdināts, iespējams, domāja, ka tā ir viņa vaina. Un iegravēja kapakmenī uzrakstu par to, ka nāvei galu galā reiz ir jātiek iznīcinātai.

Otrs variants, daudz filozofiskāks, ir tāds, ka ja cilvēks ir sasniedzis garīgu briedumu, viņš pieņem nāvi un tā vairs netiek uzskatīta par ienaidnieku, būtībā, tiek iznīcinatā kā ienaidnieks. Apmēram tāda nostāja bija Dumidoram vēlāk.

Es gan vairāk domāju, ka tas ir pirmais variants. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)