Spēle aizvadīta!, Paldies veidotājiem!!! Opcijas

[Sindra]

Paldies GM komandai par spēli!

Un lūc atvainot manu ņerkstēšanu piektdienas vakarā.
Sestdienas laikapstākļi bija patīkami iedvesmojoši un pēc visām šamaņošanām pat jūtos kā pēc fiziska treniņa.
Sāp visas maliņas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Poligons bija patīkami līdzens un mūs neiznesa pirmajā vakarā!
Paldies arī biedriem indiāņiem un Stellai un Lordam.
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Lai veicas ar nākamajiem projektiem!

[Andza]

Spēlē pavadīju relatīvi nedaudz laika (no sestdienas rīta līdz sestdienas plkst. desmitiem), tāpēc iespējams pilnībā nevaru novērtēt, kāda bija visa spēle. Te būs kaut kādi in un out-of-game iespaidi.

Paldies GMiem!

Par tēlu

Sākotnēji biju iecerējis būt džentlmeņu frakcijā, taču padzirdējis, ka uz to pieteikusies kaudze drakonistu, nolēmu to pamest, jo kaut kā ne īpaši spēju ar šiem cilvēkiem saspēlēties (nezinu, cik tas vienmēr ir pamatoti). Kādu laiku tika spekulēts par pievienošanos indijāņiem (man indijāņi vispār patīk, un esmu galīgi ne into pirāti), bet neilgi pirms spēles, Kamazs piedāvāja paspēlēt "paklīdušos" džentlmeņus (kuri glābjoties nav tikuši ielaisti laivā), un mēs arī ar Bembiju piekritām.

Tā tapa sers Brūss Viljams, stereotipiski stīvs angļu džentlmenis. Pēc tam, kad lietinants Ekermens bija liedzis seram Viljamam un lēdijai B.Stellai Litlai tikt laivā, lēdija nočiepa kaut kādas bagātības, Brūss, kamēr pirāti dzīroja, divus piežmiedza un nozaga laivu un abi devās prom. Aizairējušies līdz salai, viņi kādu laiciņu klīda divatā, mēģinot saprast, kur atrodas, līdz sāka nojaust par to, ka sala ir apdzīvota, kā arī acumirklī abi saķēra malāriju. Itin drīz viņi atrada indijāņu nometni un tur sāka ar tiem neveikli komunicēt un mainīties. Tur tusējās arī viens no holandiešu pirātiem, bet šķiet, ka tas nevienu neuztrauca. Brūss acumirklī pamanījās saķert arī sifilisu (ļoti apkaunojoši).

Abus smalkos frantiņus uzņēma nometnē, bet izrādās ar nosacījumu, ka lordam Viljamam jādodas meklēt cilvēka upuris, ja viņš grib, lai lēdija netiktu ziedota. Stundas laikā jāatved kāds bālģīmis, savādāk būs slikti. Visi ieteica kādu lēdiju Ž., taču Brūss pat neapsvēra iespēju ziedot vienu lēdiju, citas lēdijas, un viņš satraukti devās mežā meklēt kādu vientuļu pirātu, kuru pierunāt "paciemoties" pie indijāņiem.

Nomedīt kādu bija ļoti grūti, jo visapkārt klīda vieni vienīgi pirātu bari. Brūss itin veikli no tiem izvairījās, slēpdamies krūmos (dažbrīd pat tikai pāris metru attālumā, un vēl joprojām ar cilindru galvā). Radās doma sameklēt džentlmeņu nometni un pastāstī par problēmu, ka vajag noķert pirātu, lai atbrīvotu lēdiju, taču džentlmeņi nebija nekur atrodami. Visapkārt tikai pilns ar pirātu nometnēm un pirātu bariem (diemžēl pirāti un džentlmeņi izskatījās pārāk vienādi un savā starpā angliski nekomunicēja, tāpēc nebija īpaši atšķirami).

Brūss nolēma, ka stunda tūliņ jau beigsies, un nolēma atgriezties nometnē, lai būtu atvedis vismaz vienu bālģīmi, mežoņu vajadzībām. Taču tad mežā viņš nejauši uzgāja noslēpumainas metāla atlūzas, kuru tuvumā viņam palika slikti (-1 HP), tad viņam uzklupa kaut kāds metālisks sīks briesmonis (-1 HP). Brūss knapi dzīvs ar vienu HP kliboja atpakaļ pie indijāņiem, saprazdams, ka šāds viņš der vairs tikai ziedošanai, kad pa ceļam viņam sāka iedarboties malārijas simptomi (nogurums + dziļie savainojumi rezultējās tajā, ka Brūss tālāk pārvietojās rāpus) un sifilisa simptomi (rezultātā apdullinātais Brūss, ieraugot pirmos cilvēkus ceļā gārdza tiem "Help..., cukurdupsīt.... Help, cukurdupsīt...")

Indijāņus vecais viedais bija ļoti ieinteresēts noslēpumainajos vrakos mežā, un gribēja lai Brūss tos parāda, tāpēc izdziedēja viņu ar galvaskausu, un abi kopā ar vēl vienu apsargu devās uz turieni. Tikmēr lēdija izrādās bija nolēmusi asimilēties indijāņu sabiedrībā, lai glābtu savu dzīvību, bet Brūsam tik un tā vajadzēja sameklēt kādu bālģīmi savā vietā. Tā kā viņš bija atradis vecajam viedajam vajadzīgo lietu, viņam tika dots papildus laiks, meklējumiem.

Brūss izmisīgi vēl kādu laiku paklīda apkārt. Vienu reizi gandrīz atvilināja līdz nometnei kādu sarkani tērptu (pirātu/džentlmeni?), kūtri ejot prom no tā, un uzdedoties aizdomīgi, bet tad tas tomēr notinās. Pāris reizes gribējās uzbrukt cilvēkiem, bet pat ja būtu tos pieveicis, tie būtu beigti, nevis dzīvi, un no tā nebūtu nekādas jēgas. Arī pa ceļam nosistais mežonīgais mērkaķis diezin vai būtu derējis kā ziedoklis.

Par laimi atgriežoties izrādās indijāņiem noderēja cits Brūsa talants - viņa grieķu valodas prasmes, ar kurām viņš varēja iztulkot kādas vecas indijāņu noēsta tēla vēstules, kurās tika aprakstīts baku drauds. Indijāņiem bija skaidrs, ka vajag radīt pretzāles, un viedais ar saviem mācekļiem ķērās pie lietas.

Tad kādu laiku Brūss kļuva diezgan bezdarbīgs, jo indijāņi atrada citus upurus, un sāka aizrauties ar visādiem saviem rituāliem. Vienu brīdi Brūss iemiga zālienā, un sapnī viņam rādījās, ka viņš ir pārvērties par lielu pelēku vilku, kuru indijāņi priecīgi nodur ar šķēpiem. Pamodies no savādā sapņa, Brūss vēl paklīda pa mežu, bet saprata, ka tur viens neko nevar pasākt, un nolēma rīkoties dīvaini.

Viņš aizgāja un pievienojās holandiešu pirātiem, pārliecinot tos, ka "vēlas nogalināt". Tie priecīgi viņu uzņēma savās rindās, un Brūss labprāt viņu zāļotājai ļāva uz sevis izmēģināt savus jaunākos veidojumus (un ieguva 3xkāršu imunitāti pret malāriju) Tad visi ar Brūsu priekšgalā devās cauri krūmiem izlaupīt spāņu pirātu un džentlmeņu nometnes, kamēr tie 40 cilvēku apmērā un ar diviem lielgabaliem mēģināja iebrukt holandiešu nometnē.

Džentlmeņu nometnē Brūss dabūja lietas, kuras sen bija alcis - smalku tējkannu (tasīti viņi ar lēdiju bija atraduši pa ceļam pie indijāņiem pašā rīta agrumā), bet pirāti spāņu pirātu nometnē atrada pudeli, kuru bija meklējuši. Veiksmīgi atkal izvairījušies no pretiniekiem viņi atgriezās ar laupījumu savā nometnē, kurā Brūss beidzot iebaudīja tēju ar rumu, no tasītes un tējkannas un jutās daudz labāk.

Tālāk kādu brīdi tā arī nesagaidījis kopā ar saviem jaunajiem draugiem milzu uzbrukumu, Brūss vīlies devās krastā gaidīt kuģi un vairāk neizkustējās no vietas... (tobrīd nācās braukt projām, lai gan pat gribējās palikt un vēl paspēlēties ar holandiešiem).


Par spēli

Tāds ir mana tēla stāsts. Lai arī izklausās, ka diezgan daudz kas ar viņu notika, kopumā nemaz tik aizraujoši nebija, un atskaitot dažus jaukus momentus (spēles sākumā čatošana ar savu pavadoni, slēpšanās krūmos no pirātiem, un nometņu izlaupīšana), visā visumā es galvenokārt pavadīju spēli kaut kādās Hamletiskās mokās: ko lai tagad iesāku kā tēls vai kā spēlētājs? Problēma ir tajā, ka kā jau par to sūkstījos Raganas ceļa atsauksmēs, esmu noilgojies pēc vairāk uz atmosfēru orientētas spēles, un to cerēju sagaidīt no Galvaskausa (sala, valoda, ēdiena ierobežojumi, visi šie elementi lika domāt, ka spēle tāda varētu būt vai tāda tiek plānota), bet tā tāda neizvērtās. Tas tomēr bija vairāk vai mazāk parastais spēlētāju grupiņu/frakciju tusiņš, kurā cilvēki havo funu, pildot kvestus un ļevakojoties.

Iespējams man vajadzēja uzreiz atmest šo pretenciozo vēlmi uz "hardcore" roleplejošanu, un vienk. uztvert to kā kārtīgu actionlarpu ar visām normālajām metageiminga sastāvdaļām, un doties darīt to, ko tajā mirklī gribās kā spēlētājam, un nedomāt par totāli salūzušo loģiku, kad spēlētāju attiecības uz salas ne īpaši atspoguļoja kaut kādu in-game racionalitāti. Pie šī slēdziena gan nonācu par vēlu (kad izdomāju, ka katrs larpā pats ir savas laimes (phuna) kalējs, un ````ā pievienojos holandiešiem, kuri mani visādā ziņā vairāk piesaistīja kā indijāņi ar savu diplomātisko glumošanos. No otras puses, ātrāka ierašanās pie holandiešiem vai spēles sākšana ar viņiem droši vien neko daudz nebūtu mainījusi, jo dzirdēju, ka viņiem tur bijis diezgan daudz komplikāciju un problēmu ar spēli, un tikai uz beigām tā atdzīvojusies.

Rezultātā es arī esmu drīzāk kritisks pret spēli, un, lai arī tajā noteikti bija daudz spožu momentu, un acīmredzot vairumam tā ir sagādājusi loads of fun. Man pēc Tīstokļa, Versusa un R.Ceļa tā liekas mazliet kā solis atpakaļ organizatoriskajā plaknē ar haotismu un bieži vien dažādiem neloģismiem/pārtrūkušiem pavedieniem. No otras puses droši vien nav korekti to salīdzināt, jo šajā spēlē cilvēku skaits bija ievērojami lielāks, kas komplektā ar ambiciozo individuālo kvestu konceptu, padarīja to par grūti veidojamu spēli.


Es esmu arī iesācis kaut kādu detalizētāku tipisko no Andžas skatpunkta rūpīgo spēles secēšanu, apskatot tās problēmas, bet to iepostošu kaut kad vēlāk, kad pabeigšu un būšu padarījis citas lietas.