Nārnijas un tās kaimiņu plakanā pasaule Opcijas

[ils]

Pētera Tjuļeņeva raksts "Mir fantastiki" jūlija numurā.

Klaivu S. Lūisu bieži salīdzina ar Džonu R. R. Tolkinu, bet "Nārnijas hronikas" - ar
Viduszemes teiksmām, taču abu rakstnieku pieejai abu izdomātajām pasaulēm ir vismaz
viena būtiska atšķirība. Tolkins savu pasauli izstrādāja gandrīz visa mūža garumā, viņa
melnraksti un uzmetumi sastāda pusotru desmitu sējumu. Ja būsim uzcītīgi, tad Ardu mēs
varam iepazīt līdz pēdējam sīkumam. Lūisam galvenais nav ticamība un dekorāciju perfektums,
bet gan grāmatu idejiskais piepildījums, to neacīmredzamais simbolisms. Nārnijas pasauli
nesauksi par detalizēti izstrādātu. Vienkāršs piemērs: visi tās iemītnieki runā vienā valodā
(pat burve Džedisa, kas ieradusies šeit no cita visuma) - angļu valodā un labi saprot viens otru.
Tāpēc stāstot par Lūisa visumu, mums nav rūpīgi jāapraksta šeit esošās valstis un tautas, bet
jāsaprot, ko tās nozīmē idejiskā plāksnē.
Nārnijas pasaule ir iekārtota savādāk, nekā mūsējā. Tā ir plakana un to sedz debesu kupols,
pa kuru kustas ugunīgais saules disks un mēness. Uz saules ir dzīvība: grāmatās minēti balti
putni, ziedi, ogas. Zvaigznes ir cilvēkveidīgas būtnes, kas dejo debesīs, veidojot zvaigznājus
un pareģojot nākotni. Kontinents visdrīzāk ir viens un tas aizņem pasaules rietumpusi. Austrumu
okeāns diska malā saceļ desmit metrus augstu vilni, kāds mēdz būt ūdenskritumos. Aiz
viļņa var redzēt Aslana pasauli, kas vairs neattiecas uz Nārniju.
Pretstatā gaidāmajam, dotais apraksts nemaz neatgādina Viduslaiku kristiešu priekšstatus par
Visuma uzbūvi. jau mūsu ēras sākumā vairums izglītoto eiropiešu bija pārliecināti par Zemes
sfēriskumu. Mīts par to, ka Viduslaikos mūsu planēta tika uzskatīta par plakanu, radās tikai 19. gs.
un "Hroniku" radīšanas laikā jau ne vienu reizi vien bija atspēkots. Novietojot Nārniju uz diska,
Lūiss, liekas, gribēja parādīt, cik daudzveidīgs var būt Multivisums, ko radījis Radītājs, kas
pilnīgi nav bijis ierobežots savās spējās.

Nārnija.

Valsts, kuras nosaukumu parasti attiecina uz visu pasauli, visu ciklu un visu, kas attiecas uz
Lūisa septiņiem garajiem stāstiem, aizņem uz kontinenta visai mazu vietu. Nārniju var šķērsot,
ejot kājām, pāris dienu laikā, bet jātniekam vispār tas nav nekāds attālums. Valsts izvietota
mežiem apaugušā, paugurainā līdzenumā, Lielās upes abos krastos. Austrumos Nārnija
robežojas ar Austrumu okeānu, ziemeļos tās robeža ir Šriblas upe [Tā kā praktiski neko no
Nārnijas neesmu lasījis, tad par īpašvārdu pareizrakstību latviski, tulkojot no krievu valodas,
garantiju nedodu. - ils] un Etinsmura tukšaines, rietumos - masīva kalnu grēda, kas dienvidos
pāriet Orlandijas kalnos.Valsts ziemeļrietumu daļa stipri atšķiras no pārējās teritorijas: dienvidos
no Šriblas stiepjas bezgalīgi purvi, kur mīt drūmā kvaklu tauta.

Turpinājums sekos.

[Vilks]

vai Lūisa grāmatas tiešām var atzīt par atbilstošām, tradicionālajām, kristīgajām vērtībām?

Šķiet, ka visa šī raksta galvenais jautājums ir šis, tiesa, es nesapratu, kādā veidā liela daļa no rakstā aprakstītajām lietām uz to varētu attiekties.

Es domāju, ka fakts, ka Nārnija ir izstrādāta pēc pavisam cita principa kā Tolkīna radītā pasaule, nebūt nedara šo pasauli mazāk vērtīgu vai pretēju kristīgajām vērtībām. Raksta beigās minētais Pulmans gan sarakstījis izteikti antikristīgu un tumšu grāmatu triloģiju.

Luiss savukārt raksta nevis tiešu kristīgo vērtību attēlojumu (burtiskais/acīmredzamais simbolisms viņa grāmatās, manuprāt, ir tikai ilūzija), bet gan runā līdzībās par to, ko ir saskatījis kā patiesu. Cik esmu lasījusi viņa grāmatas, viņam kristīgā patiesība un objektīvā patiesība ir viens un tas pats, no tādas pues viņš arī raugās uz kristīgajām vērtībām. Tās ir patiesas nevis tāpēc, ka kristīgas, bet tāpēc, ka patiesas.

ai, laikam mēģināju baisi gudri izteikties, bet īsti nesanāca. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/cool.gif)
nu tur neko.

Man Luisa pasaule visādā ziņā patīk.