_Kārdinājums_, [GM][PZP] Spiegu spēles Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Apkopojums:
Paši dalībnieki un tēli.

1) Storyteller — Alans Arklins (Fins) [25] bilde

2) Andromeda — Aleksandra Hjūza [24] bilde

3) bengalaas — Mirjama "Sniega cilvēks" O'Konelija [21] bilde

4) Deonalds Bils — Endija Šteilere [25] bilde

5) washulis — Tempera (Temija) Maika [24] bilde

6) Apaču Tuksneša Rēgs — Kirstens Kerrs [24] 44. bilde

7) Miervaldis Gotiņš — Džons Smits [24] bilde

8) Grēkmeistars — Viliams Dreivens [22] bilde

9) Beppo — Frančeska van der Perena [25] bilde

10) ~SweetIrony~ — Ališa Konelija [22] bilde


SPĒLE

Kā jau es jums visiem prasīju- atrašanās vietu, un darbību- nu jūs varat to sīki un skaidri aprakstīt šeit.
Un vēl atgādinu, jūs nedrīkstat atrasties mājās.

Uz priekšu, un tad turpināšu es! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Ķipītis amonjakā]

Frančeska:
Sešas minūtes? Lea, savukārt, izmakšķerēja no kabatas savu laika rādi un, tikpat kā nemanot, uzmeta tam skatu. Mans saziņas mehānisms rāda par divām minūtēm ātrāk nekā tavējais, jaunkundzīt, bet mēs būsim galā jau pie trim.
Tātad: tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama. Smiekliņš. Vari paeksperimentēt, ja tīk, tikai sekas tam nebūs tīkamas. Es neesmu nekāda žēlabu māsa un netaisos arī lūgties. Šis ir mans darbs un teksts, kas jānolasa. Un mēs abas esam sievietes, strups skatiens Frančeskas virzienā, un lieliski zinām, ka maize sūri jāpelna. To pasacījusi, viņa gardu muti sāka tiesāt pasūtīto kruasānu un apelsīnu sulu, kas veiksmīgi bija aizceļojuši līdz Frančeskas galdiņam.

Džons:
Maikls noņēma brilles no deguna un sāka tās ar džempera malu spodrināt, paralēli ejot savu rāmo soli un turpinot runāt:
Mans pienākums bija tev to pateikt. Kā tur bija tajā tekstā?... Ar līksmi kalnus gāzīsi, suni apraksi. Vai dieniņ, nē! Re, kā — suns aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība būs redzama tajos.
Maikls uzlika brilles un vadīja Džonu gar ielas stūri, pa labi. Katrā ziņā, vecīt, tu nevari būt vienaldzīgs, ja mūsu rokās ir tava pagātne. Pats saproti, kādas sekas un kādas beigas.

Aleksandra:
Deiva mute pietuvojās pie Aleksas auss. Es zinu visu, kas ar tevi noticis iepriekš. Uzsvars uz visu bija tik liels un pārliecināja tik ļoti, ka neradās vajadzība, lai vīrietis to pierādītu. Manās rokās ir tik liela vara, ka tie tur, augšā, spētu ar tevi visādi izrīkoties, tev pašai nezinot. Muskuļotais torss, kas slēpās zem melnā krekla, sievieti spiežot pieplakt tam, bija jūtams un iespējams varēja pārliecināt Aleksu vairāk par vārdiem. Tam sekoja jau it kā iepriekš izvēlēti vārdi, kas lika domāt, ka vīrietis tos iekalis no galvas:
Tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama.

Endija:
Kušu, kušu! Denijs apgāja galdam riņķī un nostājās aiz cienījamās priekšnieces muguras. Sāka glāstīt viņas galvu, un pirksti rotaļājās ar viņas matiem.
Šobrīd manās rokās ir lielāka vara nekā tu maz vari iedomāties, priekšniec. Bet ne jau kā jaunai, sīkai sardzes skrūvei. Es strādāju daudz lielākā peļņas aparātā. Un no tavas pagātnes ļoti atkarājas tavā nākotne.
Viņš atgriezās galda otrā pusē, atstutējās ar abām rokām pret to un savu skatienu kā šķēpu iedūra sievietes acīs.
Padomā, attin filmu atpakaļ. Es pagaidīšu.

Viliams:
Uzreiz pēc tam, kad Viliams bija uzlicis brilles, Ketrīna iešāva roku savā somā. Tas notika tik pēkšņi, ka varēja likties — sieviete sniegsies pēc revolvera un pavērsīs to pret jaunekli. Tas, protams, nenotika, bet jaunā uzņēmēja no somas izvilka savas mušas cienīgās saulesbrilles kopā ar kādu papīra lapu. Brilles tika uzstutētas uz deguna gala, gandrīz krita nost no tā, bet lapa pavērsta pret tās īpašnieci. Smīniņš. Slēpts pret slēptu.
Nopūta. Galvā ieskrāpēti teksti mani nomirdinās. Un viņa sāka monotoni lasīt:
''Tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama.'' Ai, lasi pats. Ketrīna iegrūda Viliamam rokās lapeli un pati jau atkal nosēdās uz strūklakas apmales, kur pirms brīža puisis bija vēl laiskojies. Šīs kurpes mani noēdīs, viņa norūca un atbrīvoja savas kājas no augsto papēžu sloga.
Uz lapas nekas būtisks, Viliamam jau nenoskaidrots nebija lasāms, taču labajā, augšējā stūrī melniem, trekniem burtiem slējās `Codrillew`, un vēl svarīgi bija manīt, ka sieviete šajā ziņojumā tika uzrunāta kā Ketrīna nevis Anna.

Leia:
Es dikti brīnos un tomēr esmu pateicīgs, ka manu dzīvi atvieglini, Deivs sacīja un pasmaidīja, bet laiks vienmēr radīsies patīkamai sarunai par tavu pagātni, vai ne tā? Jo īpaši sešos no rīta — tas apliecina tās svarīgumu.

Ališa:
Džeiks apnicīgi pārgrieza acis. Cik reizes šodien viņam tas tika jautāts?
Ne labrīt, ne jauku dienu, viņš kāpa virsū Ališas braucamrīkam, reizē runājot, tā nav labi uzvesties, jaunā dāma. Man ir smaga diena, un darbs ar jums visiem ir drausmonīgs, šai izklaidīgajā tonī tika spaidītas motorollera pogas un slēdži, kamdēļ nejauši tika ieslēgts radio. Latino ritmi. Džeika galva sāka ritmā šaudīties.
Pum purum... Ko tu man varētu pastāstīt no savas pagātnes, ko es vēl varētu nezināt? Man liekas — nekā nav.