Cerības: Jaunā nākotne., [C][PZP] {LS ar GM} Opcijas

[Zōzā zač zač]

Cerības: Jaunā nākotne.

Ieskats stāstā:

Atskats vēsturē: Pirms vairāk, kā septiņsimt gadiem ap 22 gs notika liels apvērsums pasaulē, kur sacēlās vampīri un vilkači pret cilvēkiem, kas viņus bija apspieduši un nodzinuši dzīvot pazemē un tur slēpties vairākus gadsimtus. Tajā laikā vampīri ar vilkačiem bija apvienojušies, lai izcīnītu vietu uz pasaules. Šis karš ilga vairākas dekādes, līdz vampīri un vilkači saskatīja viens otrā lielus draudus un no iekšienes centās viens otru iznīcināt, lai pakļautu viens otru savā labā un izmantotu, kā savus vergus, kurus varētu sūtīt, kā pirmo vilni virsū cilvēkiem.
Cilvēki tikmēr, kad viņi redzēja, kā vampīri ar vilkačiem sāka karot viens pret otru, un tikai retu reizi iekļaujot cilvēkus, sāka nostiprināties, lai vairāk cilvēki nevairotu vampīru un vilkaču rindas. Viņi nocietinājās visās pasaules malās un savas galvenās bāzes uzbūvēja dienvidpolā, kur bija polārās dienas, kur saule nenoriet krietnu laiciņu. Tur tādas bija divas un pamatīgi nodrošinātas, ka tur iekļūt bija praktiski neiespējami. Pārsvarā tajos punktos radās jaunākās tehnoloģijas un zinātniskie sasniegumi. Bija arī uztaisītas visāda veida laboratorijas, kur pētīja gan cilvēka maksimālās iespējas, gan vampīra, kā arī vilkača. Cilvēki tur attīstīja un uzzināja visvisādus brīnumus un bīstamas lietas, kuras viņi izmantoja, gan arī apslēpa, jo tās izrādījās pārāk bīstamas un , iespējams, kaitēja viņiem pašiem.
Pēc kāda laika cilvēki iesaistījās karā, ar ģenētiski modificētiem cilvēkiem, kuriem piemita vilkača veiklība, to agresija un pat spēks, kā arī tādu, kuriem piemita vampīriem raksturīgās mentālās spējas, ar kurām varēja mulsināt abu pušu pārstāvjus.

Karš bija asiņains, bija daudz upuru, līdz kādu dienu tas viss pierima. Zemei bija uzbrukusi apokaliptiska iznīcība, kurā sāka atkal dominēt cilvēki un vilkači ar vampīriem atkal tika nospiesti, bet šoreiz vampīri ar vilkačiem, bet pārsvarā vilkači, iefiltrējās cilvēkos un lēnām palīdzēja radīt jaunu pasauli. Attīstījās viena liela pilsēta, agrāk to dēvēja par Mājami. Pilsēta attīstījās ļoti ātri un pie tam ļoti spēcīgi, visi izdzīvojušie un karā cietušie cilvēki uz to devās kā patvērumu, jo tā pamatā bija milzīga armijas bāze apvienojumā ar pilsētu, kur atradās un darbojās viss, kas bija nepieciešams. Tas viss notika aptuveni 200 gados. Pa to laiku jau bija izveidojušās arī citās vietās citas pilsētas, bet šo uzskatīja par Zemes centru un visnodrošinātāko vietu uz zemes, protams, pats lielākais cietoksnis bija Cilvēku taisītās bāzes dienvidpolā. Bet, tur atradās viņu valdība, tā sakot visas cilvēces galvenie.




Atskats tagadnē: Tagad ir 29. gs un viss būtu mierīgs, ja neskaitot to, ka cilvēks dēļ savas neapzinātās, jeb drīzāk stulbās, rīcības bija palaidis pasaulē sērgu, kas ir drauds, gan cilvēkiem, gan vampīriem un vilkačiem.
Šī sērga izplatījās pasaulē, ar kādu zinātnieku, kuru, dēļ viņa necilvēcīgajiem pētījumiem, pasaules valdība padzina un iznīcināja visu viņa laboratoriju ar viņa pētījumiem. Bet, kā saprotams, zinātnieks, kurš strādājis pie sava pētījuma visu savu mūžu, to nevēlējas, ka tas tiek iznīcināts, tāpēc viņš sevī injekcēja savu radīto serumu.
Bet tas tika lietots tikai uz vampīriem, tāpēc šī seruma iedarbība bija visai interesanta, vismaz šī zinātnieka - Bleika skatījumā. No sākuma viņš izjuta savā ķermenī to, kā visi viņa orgāni atteicās strādāt un sāka pūt, bet viņš bija pie samaņas, kad tas viss notika. Katrs sīkums tika pierakstīts, komentēts, uzņemts video un fotogrāfijas par katru detaļu. Kad šī informācija nonāca valdības rokās viņi mēģināja darīt kaut ko lietas labā, bet bija par vēlu, jo Bleiks, zinātnieks, kurš aizsāka sērgu, bija jau paspējis inficēt citus cilvēkus un radījis ap sevi jau kultu, jeb, kā viņš to dēvēja – Jaunu un labāku rasi.
Šiem sērgas upuriem piemita vampīra spēks, ātrums un asinskāre, bet asinis viņiem bija vajadzīgas, lai atjaunotu savus pūstošos ķermeņus. To varēja pielīdzināt vampīru izsalkumam. Kad viņi bija izsalkuši viņu ķermenis puva un degradējās. Viņiem spēks palika, bet viņi kļuva gausāki un tendēti tikai uz vienu mērķi – barošanos, šajā gadījumā uz asinīm. Bet, kad viņi bija apmierinājuši savas tieksmes, tad viņu ķermeņi atjaunojās un viņi izskatījās, kā parasti cilvēki un tā arī uzvedās un viņus bija ļoti grūti atšķirt no pārējiem cilvēkiem. Viņiem arī piemita vampīru nepatika pret sauli. Šiem cilvēkiem saule nebija tik bīstama kā vampīriem, ka dažu sekunžu laikā pārvēršas par pelnu čupiņu, bet viņu ķermeņi sāka ātrāk pūt un vajadzēja biežāk baroties, lai to uzturētu normālu.
Šis kults, jeb šie cilvēki, bija jau izplatījušies pa visu pasauli un lēnām pārņēma visas svarīgās institūcijas, bet ne pašu valdību, vismaz cik zināms. Un valdība centās ar to tikt galā, no sākuma noklusēt, un tas izdevās veiksmīgi, cilvēki domā, ka tie ir vampīri, vai vilkači, kuru dēļ cilvēki pazūd, bet pēc tam valdība izdomāja radīt kādu pretlīdzekli, bet viss velti, tāpēc viņiem atlika vienīgā lieta, kas vairs bija palikusi – jāsadarbojas ar vampīriem un vilkačiem, lai rastu atrisinājumu šai sērgai, kas plosījās pa šo pasauli. Kaut vai tā bija klusa un nemanāma, bet tā tomēr bija un vēl pie tam pamatīgs drauds.
Sākotnēji vampīri ar vilkačiem nepiekrita, bet pēc pāris uzbrukumiem no šī kulta puses viņi tomēr pieņēma lēmumu, ka jāsadarbojas. Pirmais tikšanās mēģinājums bija neveiksmīgs, jo viens otram neuzticējās, dažu pagātnes apsvērumu dēļ. Bet nākamais tika noorganizēts drošā vietā, kuru organizēja viens no vilkaču un vampīru uzticības personām un tajā pašā laikā izstumto un nīsto personu izvēlētajā vietā un laikā.
Un tagad vampīri, cilvēki un vilkači aizsūta uz tikšanos pāris savus labākos indivīdus, lai beidzot pieliktu punktu šim kultam, jeb jaunajam draudam.

Mērķi:


*Veiksmīgi novadīt pirmo tikšanos.*
*Ievērot visus noteikumus līgumā.*
*Atrast zinātnieka Bleika laboratoriju, un uzzināt visu iespējamo no viņa pētījumiem.*
*Atrast un sagūstīt Zinātnieku Bleiku, bet ja nav iespējams sagūstīt, tad nogalināt.*
*Paņemt paraugu no Bleika asinīm.*
*Radīt anti serumu jaunajam ienaidniekam. (Jeb nogādāt asinis Dienvidpolā)*
*Pats pēdējais un ne mazāk nozīmīgākais - palikt dzīviem.*

Anketa:

KODS

[b]1.Tēla vārds un uzvārds:[/b]
[b]2.dzimums:[/b]
[b]3.rase(Vampīrs, vilkatis vai cilvēks):[/b]
[b]4.vecums:[/b]
[b]5.dzīvesvieta:[/b]
[b]6.speciāli spēki (nepiedēvējat savam tēlam ārkārtīgus spēkus, bet kaut kas, kas jūsu tēlu atšķir no pārējiem indivīdiem):[/b]
[b]7.ieroči:[/b]
[b]8.dzīvnieki:[/b]
[b]9.fotoattēls vai zīmējums:[/b]
[b]10.izskata apraksts(obligāts):[/b]
[b]11.rakstura apraksts:[/b]
[b]12.tēla pagātnes apraksts(vēlams un pat ļoti):[/b]

Pieteikties tikai pa PZ. Ja kādi jautājumi, vai lūgumi, droši jautājiet.
Un, es būšu GM, kas te visus izrīkos un liks jums pasvīst.
Gaidīšu ar nepacietību jūsu anketas.

[Bizii van Dope]

1.Tēla vārds un uzvārds: Tanija Leiko (iesaukta sievišķīgā iesaukā - Rūbija - lai Taniju pakaitinātu un arī sievietes matu krāsas dēļ)
2.dzimums: Sieviete.
3.rase: Vilkatis.
4.vecums: 563 gadi (izskatās kā 19 gadīga jauniete).
5.dzīvesvieta: Ir jau. Kaut kur vecās Londonas graustu teritorijā. Kāda liela, nekopta akmens māja ar diviem stāviem un daudz drēgnām istabām. Tanija tur ļoti reti iegriežas, bet sauc tās par mājām.
6.speciāli spēki: Pārdabisks šarms, kuru Tanija var palaist uzbrukumā tad, kad pati vēlas. Bet šo spēju sieviete nav piespiežama lietot ne sitama, lai arī tas nācis caur visām viņas dzimtas sievietēm (nu, gandrīz visām). Piemīt pārdabisks spēks, un augums ir daudz vairāk lokanāks un elastīgāks nekā visās citās rasēs pierasts redzēt. Spēks ļauj Tanijai par ieročiem izmantot kaut vai biezas titāna durvis, bet ķermeņa elastība un lokanība ļauj veikt visneaptveramākās kustības un palīdz ielīst visur visneiespējamākajos veidos.
Zīlnieces un mistiķes talants, spēja pareģot nākotni, kas ir vēl viens pārmantots talants. Spēcīga intuīcija.
7.ieroči: Jāatzīst, ka lielākoties viss, kas pagadās pa rokai. Bet ne vienmēr var paļauties uz apkārtnes resursiem, tāpēc uz muguras, cieši iesiets brūnā ādas saitē, savu kārtu cīņā gaida liels, jaunāko laiku stila zobens (redzams fotoattēlā). Jau tad, kad to nelieto cīņā tas liekas pārāk liels Tanijas augumam un pārāk smags, lai to spētu pacelt pieci vīri, bet, kad zobens, cīņai sākoties, ar moderno tehnoloģiju palīdzību automātiski nonāk kaujas režijumā… rūdītākie spēka vīri trauc sviedrus un cenšas novaldīt ļimstošos ceļus. Tā ir liela mantiņa tikai nepārāk parocīga mazās telpās.
Tieši tāpēc Tanija līdz nēsā arī vienu garu dunci un mazu nazīšu komplektiņu.
8.dzīvnieki: Nav.
9.fotoattēls vai zīmējums: (IMG:http://i86.photobucket.com/albums/k119/heart1_2006/494179f30d896641.jpg)
(IMG:http://i254.photobucket.com/albums/hh103/kiba_92/werewolf_red_by_dypsomaniart.jpg)
10.izskata apraksts: Izskatā mazliet pēc jaunas meitenes - pusaudzes. Pagara, ļoti slaida, pat mazliet kalsna, garām kājām, stingrām visām muskuļu grupām, kuru trenētību var manīt dažādu triku izpildes laikā. Piemīt apbrīnojami enerģiska gaita un šūpo gurnus tā, ka saturies, lai nenokristu no kājām par to, ka viena sieviete var tā sevi izrādīt, pati to nemaz nemanot. Seja maza, ovālas formas, ar izteiksmīgiem, bet smalkiem vaibstiem, acu krāsa - gaiša un koši zaļa kā kaķim, pašas acis izteikti iegarenas un to kontūras izteiksmīgi apņem daudz jo daudz izliektu, melnu jo melnu skropstu. Uzacis šauros, graciozos lokos iesakņojušās bālajā pierē, un lūpas mikli sārtojas neskanīgi iesārtā tonī.
Bet tas vēl nebūtu nekas. Viss Tanijas krāšņums un sodība ir gari, galos smalki viļņaini, koši, koši, koši, ļoti koši sarkani mati, kas, plāni un gludi, plājas pāri viņas mazliet pakalsnajam augumam pāri mazajām krūtīm.
Kopumā ļoti skaista, harizmātiska meitene, kuru viegli atpazīt pat par lielu gabalu tikai viņas matu dēļ. Starp citu, to košā krāsa nav mākslīga. Tā ir dabiska kāda ķīmiska negadījuma dēļ.
11.rakstura apraksts: Vilkaču gados raksturojama kā pusmūžā nonākusi sieviete un kāda viņa ir arī raksturā. Diemžēl savā sirdī par draugu ņēmusi sarkasmu, ironiju un rupjību. Ja vien ne dabiskā harizmātisma, Tanija nebūtu pārāk mīlēta persona. Patiesībā arī ar visu šarmu viņai ir daudz ienaidnieku. Daži gribētu viņu nogalināt, tāpēc, ka sieviete ir tik lecīga un pārāk bieži neapdomīgi saka, ko domā.
Egoistiska un noslēpumaina. Pilna neizteiktu domu un ideju, viņa ir grūti atminama mīkla, ja maz izdodas pietuvoties Tanijas skarbajai sirdij. Arī ātrsirdība, karstasinība un agresivitāte ir Tanijas sliktās īpašības. Viņu ir viegli nokaitināt, bet arī viegli nomierināt. Enerģiska, darbīga un apsviedīga. Mazliet neprātīga un kāra uz piedzīvojumiem, tāpat kā tie uz sarkanmataino sievieti.
Tanija ir diezgan cietsirdīga, kad runa iet par dažām lietām, un pat mazliet ļauna, kad izsaka kādu no savām riebīgajām, sarkastiskajām piezīmēm, taču no otras puses izpalīdzīga, gudra, interesanta ar savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi un, protams, runātīga. Sievietei drīkst droši jautāt. Viņa atbildēs un palīdzēs, ja gadīsies nelaime. Tanija ir viena no tiem retajiem, kas nepaiet garām pat svešam cilvēkam, ja tam ir nepieciešama aizsardzība un taisīgums.
12.tēla pagātnes apraksts: Senas, raupji mežonīgas vilkaču dzimtas atvase, kas, protams, veidota vien uz sakošanas sērgas pamata. 22. gadsimtā dzīvojošās vilkaces revolicionāres Tarras mazmeita. Īpaši ar vecmāti nelepojas, jo viņa Tanijai mantojumā atstājusi savu šarmu un sievišķību, ko sieviete vienmēr nopūlējusies slēpt aiz nevīžīga, apšļukuša, kārtu kārtām savilkta apģērba. Tanija uzskata, ka vilkacim tā nav cildināma īpašība, tomēr novērtē savas asinis un to, ko tās gadsimtu gaitā, ir darījušas savas rases labā. Sieviete cenšas turpināt iesākto. Viņa grib, lai pasaulē viss nostājas vietā un atgriežas saulainas (vai tīra mēness apspīdētas) dienas visiem - vampīriem, vilkačiem un cilvēkiem. Bet ar sērgu inficētie vēl vairāk Taniju attālina no vienlīdzības un labas dzīves.
Tā nu viņa ir iestājusies kādā organizācijā, kuras mērķis ir tamlīdzīgus indivīdus iznīcināt. Neteiksim, ka būtu lieli panākumi, tomēr Tanija pelna naudu un piedevām dara darbu, kas viņai patīk. Tas ir bīstami no daudz un dažādiem aspektiem, bet kas neriskē - tas nevinnē.
Brīnišķīgi saaugusi kopā ar savu vilka būtību, mīl to un ciena, neklausīdamās tajā, ka daži to sauc par lāstu. Tēvs cilvēks. Ļoti sen nomira no kādas vienkāršās cilvēku slimības. Nekas īpašs, lai arī tā sauktajā bērnībā tika mīlēts. Māte jau pazudusi, iespējams mirusi pirmajā tumsas radījumu apjukumā, kad izrādījās, ka pasauli apdzīvo vēl viena rase.
Vecmāti un vectēvu Tanija nekad nav pazinusi. Vecmāte nomira sen pirms meitenes dzimšanas, vectēvs - nezināms.
Bet Tanija īpaši neiekarst. Viņa dzīvo tā kā jādzīvo.