Trauslā Vēsture, [C][GM][PZP] Opcijas

[Moriartijs]

(IMG:http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/6pointz/louvre.jpg)

Trauslā Vēsture

Šī gada 3. marts. Agra pavasara diena. Gaisa temperatūra Parīzē ap 11 grādiem pēc Celsija. Skaidras debesis, bez mākoņiem. Mērens vējš.

Pēc jauki pavadītas dienas Luvrā un Parīzē, pēc anketas aizpildīšanas Jūs saņemat paziņojumu, ka Jūs kopā ar 12 citiem laimīgajiem iegūstat iespēju apmeklēt Luvru pēc slēgšanas laika. Tā ir lieliska un vienreizēja iespēja apskatīt mākslas darbus bez steigas un citu cilvēku netraucēti. Viss ko no Jums lūdz apmaiņā pret šo iespēju ir uzrakstīt recenziju, ko publicēs Luvras oficiālajā mājas lapā. Piekrītot šim nosacījumam, Jums tiek lūgts ierasties 7 vakarā pie Luvras ieejas – pie stikla piramīdas.

Ierodoties Jūs tiekat ielaisti Luvras telpās un nonākat grandiozajā uzgaidāmajā telpā

Nonākot lejā pa kāpnēm Jums paziņo, ka ekskursija sāksies tiklīdz kā visi būs ieradušies. Telpas izkārtojums. Līdz tam laikam ir iespēja baudīt uzkodas, iepazīties un sarunāties savā starpā. Līdz ar jums telpā ir vairāki apsargi, viens kas Jūs ielaida Luvrā, pārēji pie ejām tālāk Luvras teritorijā, un Jūsu sagaidītājs, Luvras kurators - ap trīsdesmi, stalts, ģerbies vienkārši un neuzkrītoši. Ar gudru skatienu, taču reizē viņš likās noguris - galu galā strādāt Luvrā nav joka lieta. Viņam pie žaketes ir piesprausta zīmīte kura vēsta ka viņa vārds ir Džeroms Ridlijs.

OOC: Daži spēlētāji pievienosies nedaudz vēlāk, tādēļ neaizraujaties ar spamošanu. Notikumi dosies uz priekšu, kad visi būs klāt. Tādēļ Jums ir iespēja sarunāties un iepazīties savā starpā. Lai veicas!

[Klusētājs.]

Liekas, ka meitene nebija no tiem, kuri pārprot, jo uzņēma viņa nelielo izrādīšanos ar zināšanām vienkārši ar smaidu un tas puisi iepriecināja.
- Un man atkal nākas jums piekrist, jaunkundz. Turklāt, nav jēgas šo priekšmetu izvēlēties, ja patiešām, patiešām nedomā ar to saistīt nākotni nopietni un nemīli to. – Viņš piebilda, atceroties savu vecāku vārdus, kad viņam bija jāpieņem izvēle par to, kas viņš būs nākotnē. Tas bija smags laiks. Tikai pēc mēneša ilgas, cītīgas visu iespējamo priekšmetu apguves, viņam tapa skaidrs, ka nekas cits viņu tā nevilina un nekas cits viņam tā nepadodas kā mūzika.
Atskanēja kuratora balss, kura iztrūcināja viņu no pagātnes atmiņām un aicināja visus sākt ekskursiju. Puisis pameta skatienu uz Persefoni, kura sāka vai starot, priekam un satraukumam iezīmējoties viņas sejā, kas to padarīja tik gaišu un daiļu. Džeimss neatbildēja uz viņas pēdējiem vārdiem, jo nebija ko, ja atbilde bija pilnīgi redzama.
Puisis devās visiem nopakaļ, lēnām nopētot un izbaudot katru gleznu, novērtējot to izcilību un apbrīnojot cilvēka spējas radīt ko tik skaistu. Pie katras gleznas apstājoties, viņa domās negaidot atskanēja dažādas melodijas. Džeimss jutās pārsteigts, sajūtot sevi pieņemam visu tikai caur mūziku, kas reizē bija arī labi, jo norādīja, ka gleznas pamazām sāk viņā raisīt sajūtas. Viņš pat nedzirdēja gaišreģes skaļo piedāvājumu pazīlēt ikvienam, kurš vēlas. Zālē ar lielformāta franču gleznām, viņš ievēroja, ka šeit kurators Džeroms ļauj apsēsties uz mīkstajiem dīvāniem, kas nozīmēja, ka tūlīt sāksies lekcija. Džeimss apstājās netālu no vienas gleznas, raugoties uz to un gaidot, kamēr pārējie sasēžas. Pēkšņs, sāpīgs trieciens mugurpusē un puisis apgriezās apkārt, lai sastaptos ar samulsušu meiteni, kura steidzās viņam atvainoties.
- Nekas, jaunkundz. Es jūs saprotu. Nav viegli novērst skatienu no šīm gleznām. – Viņš noteica, gaiši pasmaidot, aizvien jūtot trieciena pēdas, bet tās jau sāka lēnām pagaist.
- Ceru jūs nesasitāties? - Viņš jau nu nebija no tērauda, bet tomēr. Trieciens bija pietiekoši spēcīgs.