Trauslā Vēsture, [C][GM][PZP] Opcijas

[Moriartijs]

(IMG:http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/6pointz/louvre.jpg)

Trauslā Vēsture

Šī gada 3. marts. Agra pavasara diena. Gaisa temperatūra Parīzē ap 11 grādiem pēc Celsija. Skaidras debesis, bez mākoņiem. Mērens vējš.

Pēc jauki pavadītas dienas Luvrā un Parīzē, pēc anketas aizpildīšanas Jūs saņemat paziņojumu, ka Jūs kopā ar 12 citiem laimīgajiem iegūstat iespēju apmeklēt Luvru pēc slēgšanas laika. Tā ir lieliska un vienreizēja iespēja apskatīt mākslas darbus bez steigas un citu cilvēku netraucēti. Viss ko no Jums lūdz apmaiņā pret šo iespēju ir uzrakstīt recenziju, ko publicēs Luvras oficiālajā mājas lapā. Piekrītot šim nosacījumam, Jums tiek lūgts ierasties 7 vakarā pie Luvras ieejas – pie stikla piramīdas.

Ierodoties Jūs tiekat ielaisti Luvras telpās un nonākat grandiozajā uzgaidāmajā telpā

Nonākot lejā pa kāpnēm Jums paziņo, ka ekskursija sāksies tiklīdz kā visi būs ieradušies. Telpas izkārtojums. Līdz tam laikam ir iespēja baudīt uzkodas, iepazīties un sarunāties savā starpā. Līdz ar jums telpā ir vairāki apsargi, viens kas Jūs ielaida Luvrā, pārēji pie ejām tālāk Luvras teritorijā, un Jūsu sagaidītājs, Luvras kurators - ap trīsdesmi, stalts, ģerbies vienkārši un neuzkrītoši. Ar gudru skatienu, taču reizē viņš likās noguris - galu galā strādāt Luvrā nav joka lieta. Viņam pie žaketes ir piesprausta zīmīte kura vēsta ka viņa vārds ir Džeroms Ridlijs.

OOC: Daži spēlētāji pievienosies nedaudz vēlāk, tādēļ neaizraujaties ar spamošanu. Notikumi dosies uz priekšu, kad visi būs klāt. Tādēļ Jums ir iespēja sarunāties un iepazīties savā starpā. Lai veicas!

[echo3]

Samanta vēl pajautāja Džeromam, vai drīkstēs fotografēt, vai arī tomēr jānopērk attiecīgā atļauja, un arī - vai virsējais apģērbs nebūtu jānodod garderobē. Šoreiz viņa runāja angliski. Par somu Samanta neko neprasīja, jo tādas viņai līdzi nebija.

Meitene neuzkrītoši nopētīja katru, kas pievienojās ekskursantu grupai. Raibi! Pārsvarā mākslinieki, bet, re, nupat pienāca profesionāls karavīrs, lai arī civilā apģērbā. Ierodoties "slavenajai zīlniecei" (par kuru Samanta neko nebija dzirdējusi), meitenei sanāca smiekli, bet, kad lupatās ģērbtā vecā sieviete sāka bļaustīties, krist gar zemi un vēlēt rudmatainajai skolniecei nāvi, Samanta pie sevis nolēma, ka psihologa vai psihoterapeita apmeklējums zīlniecei ir jau krietni iekavēts. Samanta neticēja nekādiem pareģiem un ekstrasensiem, izņemot vietējos kalnu pakāju iemītniekus, kas vienmēr precīzi zināja, kādi būs laika apstākļi. Vēl viņa, protams, rēķinājās ar alpīnistu grupas "vājo locekli" - tāds bija vienmēr, un tas bija instruktora pienākums paredzēt un neitralizēt jebkādus grupu apdraudošus individuālus izlēcienus.

Samanta atbildēja uz sveicieniem tādā valodā, kādā tie tika izteikti. Un, jā, jauko murminājienu vācu valodā viņa saprata gan, bet neko neizrādīja. Samanta taču bija šveiciete no Lucernas.