Trauslā Vēsture, [C][GM][PZP] Opcijas

[Moriartijs]

(IMG:http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/6pointz/louvre.jpg)

Trauslā Vēsture

Šī gada 3. marts. Agra pavasara diena. Gaisa temperatūra Parīzē ap 11 grādiem pēc Celsija. Skaidras debesis, bez mākoņiem. Mērens vējš.

Pēc jauki pavadītas dienas Luvrā un Parīzē, pēc anketas aizpildīšanas Jūs saņemat paziņojumu, ka Jūs kopā ar 12 citiem laimīgajiem iegūstat iespēju apmeklēt Luvru pēc slēgšanas laika. Tā ir lieliska un vienreizēja iespēja apskatīt mākslas darbus bez steigas un citu cilvēku netraucēti. Viss ko no Jums lūdz apmaiņā pret šo iespēju ir uzrakstīt recenziju, ko publicēs Luvras oficiālajā mājas lapā. Piekrītot šim nosacījumam, Jums tiek lūgts ierasties 7 vakarā pie Luvras ieejas – pie stikla piramīdas.

Ierodoties Jūs tiekat ielaisti Luvras telpās un nonākat grandiozajā uzgaidāmajā telpā

Nonākot lejā pa kāpnēm Jums paziņo, ka ekskursija sāksies tiklīdz kā visi būs ieradušies. Telpas izkārtojums. Līdz tam laikam ir iespēja baudīt uzkodas, iepazīties un sarunāties savā starpā. Līdz ar jums telpā ir vairāki apsargi, viens kas Jūs ielaida Luvrā, pārēji pie ejām tālāk Luvras teritorijā, un Jūsu sagaidītājs, Luvras kurators - ap trīsdesmi, stalts, ģerbies vienkārši un neuzkrītoši. Ar gudru skatienu, taču reizē viņš likās noguris - galu galā strādāt Luvrā nav joka lieta. Viņam pie žaketes ir piesprausta zīmīte kura vēsta ka viņa vārds ir Džeroms Ridlijs.

OOC: Daži spēlētāji pievienosies nedaudz vēlāk, tādēļ neaizraujaties ar spamošanu. Notikumi dosies uz priekšu, kad visi būs klāt. Tādēļ Jums ir iespēja sarunāties un iepazīties savā starpā. Lai veicas!

[Klusētājs.]

Džeimss stāvēja un nemanāmi no malas vēroja Luvras ieeju – interesanto stikla piramīdu, kura slēja savu galu pret skaidrajām pavasara debesīm. Viņš tik ilgi nebija izbaudījis ārpasaules daiļumu, jo bija sākusies kārtējā, noslogojošā eksāmenu nedēļa, un šī bija īpaši smaga. Bezmiegs, stress un nogurums bija pārņēmis visu būtību. Uzdotā bija tik daudz, ka īstai gulēšanai nebija laika jau vairākas dienas, tādēļ zem acīm bija parādījušies noguruma loki, kurus viņš neveiksmīgi centās noslēpt ar dzīvo acu skatienu un smaidu lūpās. Ilgais laiks, ko viņš pavadīja pie mūzikas teorēmas un literatūras pierakstiem, cītīgi iegaumējot ikkatru sīkumu, kas varētu noderēt, laupīja spēju pievērsties muzikālajai pasaulei, kad viņš spēlēja. Skaņas, kuras viņš radīja, likās tik sausas un asas, ka dažreiz bija bail pieskarties taustiņiem. Viņš bija dusmīgs uz sevi, uz apkārtējiem, kuri bieži nelika mieru, lūdzot palīdzību kādā mācību priekšmetā, jo Džeimss bija viens no vislabākajiem studentiem, lai gan viņš pats sevi neuzskatīja par tādu. Īpaši jau šajā laikā, nespējot izpaust nevienu sajūtu. Viņš tik pēkšņi bija palicis iztukšots. Vienīgā cerība atraisīt sevi slēpās viņa acu priekšā – aiz tās stikla piramīdas, kura ieveda ar otu krāsotajā mākslas pasaulē, kura apžilbināja prātu un dvēseli. Cerība slēpās tikai tur. Tā teica viņa draugs, kad pēcpusdienā piezvanīja uz viņa mobilo telefonu un pierunāja doties uz Luvru. Viņš zināja par drauga nelaimi un bija centies palīdzēt vairākos veidos, bet viss beidzās bez jebkādiem panākumiem. Bet šis tiešām varētu līdzēt un nekas, ka pēcāk jāraksta recenzija. Tas būs kā labs treniņš priekš viņa.
Puisis bija saģērbies savās ierastajās, gaišzilajās džinsu biksēs, melnā, siltā un biezā džemperī, kura garo apkakli pārlocīja tā, lai tā sniegtos tikai līdz zodam, nevis pāri degungalam. Kājās uzāvis tās pašas kedas, bet pāri visam uzvilcis melno, vidēja garuma pogājamo mēteli. Ādas cimdi silti nosedza lielās plaukstas ar garajiem pirkstiem. Kā jau esot mazliet narciss, viņš izskatījās elegants, nevainojams ja vien neskaita matus, kuri krita nekārtīgās šķipsnās. Viņa stāvs, kurš bija iztaisnojies, zodam esot paslietam uz augšu un acīm raugoties tikai uz priekšu, neskatoties uz zemi kā būtu nokaunējies, izstaroja noslēpumainību un atturību, kas tieši lika acu skatieniem pie viņa atgriezties.
Jau sperot pirmos soļus ārpus skolas, Džeimss bija sajuties dzīvāks, ieelpojot dziļi plaušās pavasara svaigo, saldo aromātu, uzsūcot to sevī līdz pat pirkstu galiem. Ielas likās krāsainākas un gaišākas, cilvēki atraisītāki un laimīgāki, jūtot, ka laiks pēc ziemas mainās uz vasarīgi saulaino. Gaišzilās debesis radīja vēlmi iegrimt tajās kā vasaras sasildītos jūras viļņos. Nemanot prātā ieskanējās vijoles melodija no viņam nezināmas dziesmas. Uz stūra stāvošais ielu muzikants noplukušajās drēbēs un ar vējā saveltajiem matiem, pievērsa viņa uzmanību. Visu pēdējo laiku viņš bija dzirdējis tikai sevis radīto troksni un šī maigā melodija kā beidzot pavisam atmodināja viņu no saviem nomoda sapņiem, skaudrāk liekot apjaust tukšumu sevī, kurš prasījās pēc ielāpa. Daudz nedomājot un iemetot vīrieša futrālī pieklājīgu naudas summu, viņš, pieliekot soli, bija aizsteidzies uz Luvru.
Tagad, stāvot pārsimt metru no ieejas, pulkstenim rādot pāris minūtes līdz laikam, kad jāierodas, viņš nez kādēļ vilcinājās tajā ieiet. Viņš gaidīja vēl kādu cilvēku, lai pārliecinātos, ka šis nav joks, ka viņš nebūs atstāts viens pats, kaut gan tāpat varbūt būtu labāk – pilnīgā mierā, pilnīgā klusumā, tikai elpu aizraujošu mākslu visapkārt. Lai gan, kas zina cik tā māksla būs elpu aizraujoša priekš viņa.
Sagaidījis, kad pirmie cilvēki sarodas, puisis beidzot devās uz ieejas pusi. Pie tās stāvošais sargs viņu ielaida tālāk un Džeimss nonāca iespaidīgā uzgaidāmajā telpā. Tālāk nokā```` lejā pa kāpnēm, viņš devās pie grupiņas, kura jau tur bija savākusies ap Luvras kuratoru, uz kura žaketes bija zīmīte ar viņa vārdu, bet sejā manāms nogurums gluži kā Džeimsam. Tāpat telpā bija arī citi apsargi. Likās, ka tie ik pa laikam uzmet visiem aizdomīgus skatienus, kā pārliecinoties vai neviens neslēpj pie sevis bumbu, kura drīz varētu eksplodēt.
- Bon soir dames et messieurs. – Viņa zemā, samtainā balss izskanēja telpā, centienā pievērst apkārtesošo uzmanību, lai ar viņiem apsveicinātos. Lūpās aizvien bija sastindzis smaids un acīs tik tikko manāms dzīvīgums.

ooc: balstoties uz googli, ceru, ka ir pareizi.