Dziesminieka Bīdla teikas Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[ils]

Roulinga ir pabeigusi rakstīt Dziesminieka Bīdla teikas – burvju teiksmu kolekcijas izdevumu, kas aprakstīts arī pēdējā Harija Potera grāmatā Harijs Poters un Nāves relikvijas. Manuskripts ir rakstīts ar roku un autores bagātīgi ilustrēts, 160 lappuses ir uzrakstītas ar roku gatavotā itāļu piezīmju bloknotā brūna safjāna vākos ar sudraba ornamentiem.

"Cilvēki man teica, ka es būšot priecīga kādu brīdi atpūsties no rakstīšanas, lai gan es rakstīšanu nemaz nebiju pārtraukusi. Es pilnībā ar roku uzrakstīju šos jaunos stāstus, un tas bija brīnišķīgs veids, kā atvadīties. Sajūta ir, kā uznirstot no liela dziļuma."

Viena no septiņām kopijām tiks piedāvāta izsolei, visas pārējās būs autores dāvana savai ģimenei un tiem, kas cieši saistīti ar šo fenomenāli sekmīgo sēriju. Izdevuma sākuma cena būs 30 000 mārciņu (apm. tikpat daudz latu). Sotheby's izsole notiks 2007. gada 13. decembrī un grāmata satur šādas teikas: The Fountain of Fair Fortune, The Wizard and the Hopping Pot, Babbitty Rabbitty and her Cackling Stump, The Warlock's Hairy Heart un, protams, Trīs brāļu teika, kas pieminēta 7. grāmatā.

Tiek piedāvāts arī limitēta izdevuma 48 lapu biezs minētā izdevuma katalogs. Tajā ir autores vēstule par šo darbu un paša manuskripta attēli. Peļņa no kataloga pārdošanas nonāks The Children's Voice rīcībā. Tā ir labdarības kampaņa organizācijai Children’s High Level Group, ko 2005. gadā nodibināja Dž. K. Roulinga kopā ar Emmu Nikolsoni.

Šo rakstu rediģēja eyedam: 08.11.2007 23:28

[berserks]

Pēc lūguma (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

4.Babitija Truse un viņas smejošais celms.
Liels celms (ar 20 gadskārtu gredzeniem - mēs saskaitījām) tup uz Roulingas ceturtā un visgarākā stāsta pirmās lapas. Piecas taustekļiem līdzīgas saknes stiepjas no pamatnes no kuras apakšas spraucas zāle un pieneņu kāti. Pie celma pamatnes vidū ir tumša plaisa, tajā divi balti punktiņi, kas izskatās kā divas mazas acis, kas pētoši lūkojas lasītājā. Zem teksta ir mazas smalkas ķepiņas nospiedums(ar četriem pirkstiem). Nav tik šaušalīgs kā asiņainā matainā sirds no iepriekšējā stāsta (un šoreiz pirmajā lapā IR redzami laumiņu putekļi), bet mums īsti tomēr nepatīk tā celma izskats.

"Babitija Truse un viņas smejošais celms" sākas (kā sākas visi labi stāsti) sensenos laikos tāltālā zemē. Alkatīgs un "dumjš karalis" izlemj, ka viņš grib iegūt visu maģiju tikai sev vienam. Bet ir divas problēmas: pirmkārt viņam vajag sasaukt visus wsošos burvjus un raganas; un otra, viņam jāiemācās lietot maģiju. Reizē ar pavēlēm "Raganu Mednieku Grupai" bruņotai ar baru negantu melnu suņu, viņš izziņo savu vajadzību pēc "Maģijas Instruktora" (nav diezko prātīgs tas mūsu karalis, ne?). Saprātīgie burvji un raganas labāk paslēpās nekā atsaucās viņa aicinājumam, bet "viltīgs šarlatāns", kuram nebija vispār nekādu maģisku spēju, piesakās par maģijas instruktoru pierādot savas spējas ar pāris lētiem trikiem.

Pasludināts par galveno burvi un karaļa personīgo instruktoru, šarlatāns pieprasa zeltu maģijas priekšmetu iegādei, rubīnus burvestību radīšanai un sudraba kausus burvju mikstūrām. Šarlatāns tos, pirms atgriešanās pilī, noglabā savā mājā, bet viņš nepamana, ka viņu novēro karaļa vecā "veļas mazgātāja" Babbitija. Viņa vēro kā viņš nolauž rīkstes, kuras vēlāk uzrāda karalim kā zižļus. Viltīgais šarlatāns iestāsta karalim, ka zizlis ātrāk nedarbosies, kamēr "Jūsu Majestāte nebūs zižļa cienīga".

Katru dienu karalis un šarlatāns trenējas burvestībās(Roulinga šeit izceļas, attēlojot smieklīgu karali kurš vicina savu zaru un "izkliedz muļķības pret debesīm"), bet kādu rītu viņi izdzird smieklus un ierauga Babbitiju vērojam viņus no savas mājas, smejoties tik ļoti, ka viņa knapi spēj nostāvēt kājās. Pazemotais karalis kļūst nikns un nepacietīgs un pieprasa lai rīt tiktu nodemonstrēta īsta maģija viņa pavalstnieku priekšā. Izmisušais šarlatāns saka, ka tas nav iespējams jo viņam rīt esot jāpamet karaļvalsts un jādodas garā ceļojumā, bet aizdomu pilnais karalis piedraud uzsūtīt viņam raganu medniekus. Nevaldāmā niknumā karalis arī piedraud, ja "kāds par mani smiesies", tad šarlatānam tiks nocirsta galva. Un tā mūsu dumjais, alkatīgais, bez-maģijas karalis tiek pārādīts arī kā lepns un nožēlojami nedrošs - pat šajos īsajos, vienkāršajos stāstos Roulinga spēj radīt sarežģītus un interesantus personāžus.

Lai atbrīvotos no vilšanās un dusmām, viltīgais šarlatāns dodas tieši uz Babbitjisa māju. Ielūkojoties pa logu, viņš redz mazu večiņu šežam uz krēsla un tīrot savu zizli, pa to laiku palagi paši mazgājas baļļā. Saprotot, ka viņa ir īsta ragana un gan cēlonis gan risinājums viņa problēmām, viņš pieprasa viņas palīdzību, pretējā gadījumā viņš nodos viņu raganu medniekiem. Ir grūti aprakstīt šo spēcīgo pavērsiena punktu stāstā (un vispār jebkuru no šiem stāstiem). Pamēģiniet atcerēties Roulingas greznos un krāsainos stāstus un iedomājieties ...(nevarēju īsti izdomāt tulkojumu, bet tas nav tik svarīgi).

Nemaz nesatraucoties par viņa prasībām(viņa tomēr ir ragana), Babbitija pasmaida un piekrīt "darīt visu kas viņas spēkos" lai palīdzētu. Šarlatāns saka viņai lai paslēpjas krūmā un izdara visas burvestības karaļa vietā. Babbitija piekrīt, bet skaļi nodomā, kas būs ja karalis gribēs izpildīt neiespējamu burvestību. Šarlatāns, vienmēr paŗliecināts par savu gudrību un citu muļķību, pasmejas par viņas bažām, norādot ka Babbitijas maģija noteikti ir daudz spēcīgāka par jebko ko muļķis varētu iedomāties.

Nākamajā rītā cilvēki sapulcējas lai redzētu karali buramies. Uz skatuves karalis un šarlatāns viec pirmo burvestību - sievietes cepures pazušana. pūlis ir pārsteigts un izbrīnijies, nemaz nenojaušot, ka Babbitija, kura slēpjas krūmos, ir tā, kura veic burvestību. Nākamajam varoņdarbam karalis pavērš savu "rīksti" pret savu zirgu paceldams to augstu gaisā. Lūkodamies apkārt pēc vēl labākas idejas savai trešajai burvestībai, karali pārtrauc viņa raganu mednieku vadonis, turot rokās vienu no karaļa suņiem(kurš nomiris no indīgas sēnes). Viņš lūdz karali atdzīvināt suni, bet kad karalis pavērš rīksti pret suni , nekas nenotiek. Babbitija smaida savā paslēptuvē, nemaz nemēģinot burties, jo viņa zina, ka "nekāda maģija nespēj atgriezt mirušos"(vismaz ne šajā stāstā). Pūlis sāk smieties, nojaušot, ka pirmās divas burvestības bija tikai lēti triki. Karalis kļūst nikns un kad viņš pieprasa paskaidrot kāpēc burvestība neizdevās, viltīgais un nodevīgais šarlatāns norāda uz Babbitijas slēptuvi un sauc, ka ļauna burve bloķē burvestības. Babbitija izskrien no krūmiem, un kad raganu mednieki palaiž suņus viņai pa pēdām, viņa pagaist, atstājot suņus "rejam un skrāpējoties" pie kāda veca koka saknēm. Izmisis šarlatāns sauc ka ragana pārvērtusi sevi par mežābeli (kas pat šajā saspringtajā un dramatiskajā mirklī izraisa smieklus). Baidīdamies ka Babbitija var pārvērsties atpakaļ un nodot viņu, šarlatāns pieprasa koku nocirst, jo lūk tīeši tā izrīkojas ar ļaunām raganām. Tā ir visai spēcīga aina, netikai dēļ "galvu viņai nost" drāmas, bet tapēc ka šarlatāna spēja uzkurināt pūli atgādina īstas raganu medības. Drāmai turpinoties Roulingas rokraksts kļūst nedaudz neglītāks - atstarpēs starp vārdiem palielinās , radot ilūziju , itkā viņa pierakstot domātu stāstu tālāk un pierakstot to cik ātri vien spēdama.

Koks tiek nocirsts, bet kad pūlis uzgavilē un taisās doties atpakaļ uz pili, atskan skaļi ļauni smiekli, šoreiz no celma. Babbitija, sauc, ka burvjus un raganas nav iespējams nogalināt pārcērtot tos uz pusēm un lai pierādītu savu vārdu taisnību viņa piedāvā pārcirst uz pusēm karaļa instruktoru. Šajā brīdī šarlatāns lūdz pēc žēlastības un atzīstas. Viņš tiek aizvilkts uz cietumu, bet Babbitija vēl nav pabeigusi sarunu ar muļķo karali. Viņas balss, nākdama no celma, paziņo ka viņa rīcība ir uzsūtījusi lāstu karaļvalstij, ka katru reizi kad karalis darīs ļaunu kādam burvim vai raganai, viņš arī jūtīs sāpēs, tik briesmīgas, ka labāk vēlesies nomirt no tām. Izmisušais karalsis metas ceļos un apsolas aizsargāt ikvienu burvi un raganu viņa zemē un atļaut tiem burties bez ierobežojumiem. Apmierināts bet nepilnībā gandarīts, celms ļauni iesmejas vēlreiz un pieprasa lai Babbitijas statuja tiktu uzstādīta uz ši celma lai atgadinātu karalim par viņa paša muļķību. Apkaunotais karalis apsola ka skulptori izveidos un uzstādīs zelta statuju un ar saviem galminiekiem dodas atpakaļ uz pili. Beigās tukls vecs trusis ar zizli zobos izlec no cauruma zem celma (tad redz no kurienes tās mazās baltās acis) un pamet karaļvalsti. Zelta statuja tā arī stāvēja uz celma uz visiem laikiem un burvji un raganas nekad vairs netika vajāti šajā zemē.

"Babbitija Truse un viņas smejošais celms" izceļ vecās raganas atjautību - kam faniem vajadzētu atgādināt par vēlkādu gudru un atjautīgu burvi - un jūs varat iedomāties, kā vecā Babbitija varētu kļut par elku jaunajiem burvjiem un raganām. bet vairāk kā pastāsta par gudras raganas uzvaru, stāsts brīdina par cilvēces vājībām - alkatību, augstprātību, savtību un divkosību un parāda kā šie noklīdušie(bet ne ļaunie) personāži iemācās atgriezties uz pareizā ceļa. Fakts ka šis stāsts seko iepriekšējam par trako burvi norāda uz svarīgu lietu, ko Roulinga vienmēr sev noteikusi: Babbitija atklāj karalim viņa augstprātību un alkatību, tāpat kā lēkājošais katls parāda burvja egoismu un strūklaka atklāj trīs raganu un bruņinieka apslēptās spējas. No pirmajiem četriem viņas stāstiem tikai burvi ar mataino sirdi piemeklē tiešam briesmīgs liktens, nepiedodamā tumšās maģijas pielietošana un nevēlēšanās ieraudzīt savu īsto seju, liedz viņam apžēlošanu.

*rīt gan jau iztulkošu pēdējo atlikušo (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sleeping.gif)