Izdzīvošanas Instinkts, [GM][PZP] Opcijas

[Semijs]

Dumpinieki



-Celies augšā, gulēt varēsi naktī, nevis tad, kad braucam cauri bīstamai zonai.-

Mārtiņu iedunkāja šoferis. Viņš jau paspēja pirmajās piecās minūtēs aizmigt, kad konvojs brauca uz dumpinieku nometni, iepriekš viņi visi atradās pilsētā, kas vēl knapi turējās kopā. Kā jau vienmēr, dumpinieki devās uz tuvākajiem ciematiem un pilsētām, lai savāktu jaunus rekrūšus, ieročus, medicīnu un pārtiku, - viss svarīgais, lai varētu izdzīvot briesmīgajos apstākļos.

Mārtiņš sēdēja tādā kā diezgan pārveidotā žigulī, kas brauca pa priekšu konvojam, kas sastāvēja no trīs kamaziem. Mārtiņa žigulim pietrūka pasažiera durvis, respektīvi, viņam sānos nebija durvis. Sēdvietas bija tikai diviem cilvēkiem, - priekšā, bet aizmugure bija uztaisīta kā jebkurai pick-up mašīnai, kur bija uzmontēts krievu PK smagais automāts. Protams, aizmugurē bija cilvēks, kas bija atbildīgs par automātu un konvoja drošību. Radio nebija, bet bija kasetnieks, kur skanēja Rammstein.

Apkārtne bija diezgan drūma, bija pēcpusdiena un saule jau rietēja, apkārt bija viens vienīgi liels purvs, kuram pa vidu bija gruntēts ceļš, visur kur bija redzami visādi krāmi, kas mētājās purvos, šur tur kāds līķis lēnām slīka iekšā, tālumā skanēja dīvaini kaucieni, viss bija kā ierasts.



Aiz žiguļa brauca trīs kamazi, pa vidu, blakus šoferim sēdēja Johans, viņi abi bija atbildīgi par pārtiku un medicīnu, kas bija iekrauti iekšā. Abiem kūpēja lētas cigaretes un viņi diezgan dziļi diskutēja par to, kāda varētu būt labāka dzīve purvos.



Pārējos divos kamazos sēdēja jauniesauktie un pēdējā atradās Eliss, kurš sēdēja pa vidu, viņš bija atbildīgs par jauniesauktajiem, un pagaidām viņam tas ļoti labi sanāca. Dūmi kūpēja, šņabis gāja visiem lejā pa rīkli, lai radiācija tik ļoti nebojātu dzīvi, galā kādam bija līdzi brīnumainā kārtā izdzīvojusi akustiskā ģitāra, viņu jau starp visiem iesauca par Dziedātāju. Ne velti viņam bija dota tāda iesauka, jo Dziedātājs bija uzdevumu augstumos, - gan labi spēlēja, gan dziedāja. Viss šķita mierīgi un patīkami, kāds no jauniesauktajiem, kas spēlēja durakus ar Elisu, ievaicājās.

-Tu jau ilgi šeit dzīvo?-



Džena kopā ar citiem sešiem dumpiniekiem atradās kādus piecus kilometrus prom no bāzes, lai sagaidītu jauniņos, respektīvi, viņi bija desmit kilometrus prom no konvojas.

Tur kur Džena atradās, bija izveidots tāds kā mazs štābs, pie kādas vecas autobusu pieturas ar visu nojumi, kas bija tīri no betona, pusapļa veidā bija salikti smilšu maisi, lai būtu kur patverties katram gadījumam. Bija vēl drošā vietā nolikta vaļēja muca ar svaigu ūdeni, lai varētu padzerties. Kāds no dumpiniekiem ik pa brīdim piegāja pie mucas, lai padzertos, bet citi trīs bija iekārtojušies pie kāda improvizēta galdiņa un ar kārtīm uz galda. Zobos kūpēja cigaretes un pie galda stāvēja kaste ar alus pudelēm, kura lēnām palika aizvien tukšāka un tukšāka. Džena bija vienīgā sieviete uz doto mirkli starp visiem dumpiniekiem un viņa kopā ar pārējiem trim dumpiniekiem sirsnīgi smējās par anekdotēm, ko stāstīja viens otram.



Civilie

(IMG:http://i226.photobucket.com/albums/dd89/storyteller_/ii8.jpg)


Reičelas diena nebija no tām labākajām. Noskrandušajā un teju vai drupu kaudzei līdzīgajā pilsētā visu laiku līņāja un tajos graustos, kuros bija spiesti mitināties paglābties no aukstuma un nejaukajiem laikapstākļiem diez ko labi nevarēja. Turklāt iedomīgais politiķis, pie kura sieviete strādāja, bija izsaucis Reičelu uz steidzīgām pārrunām, tādēļ nācās nesties uz turieni pa galvu pa kaklu. Cauri gruvešu un neapmierinātu ļautiņu pilnai pilsētai, tās šaurajām ieliņām un bīstamajiem nostūriem.



Arī brāļiem Mareo un Rai diena nebija no tām veiksmīgākajām. Kaut vai tādēļ, ka ar pārtiku bija pašvaki, iemainīt gluži nebija ko un mafijas dūzis, kurš kā par brīnumu bija izdzīvojis visas likstas, pagaidām vēl atteicās palīdzēt Mareo ar apgādāšanas lietām. Paskaidrojumus viņš nesniedza un lielākoties runāja ar cilvēkiem, kurus uzskatīja par augstākiem nekā Mareo.

Turklāt vajadzēja atrast arī izturīgāku vietu, kur apmesties. Tas vairāk vai mazāk nu bija atstāts Rai pārziņā, jo ēka, kurā viņi bija apmetušies šobrīd turējās vien uz godavārda.

Kāda ģimene, kura bija šo to pārdzīvojusi ar abiem brāļiem aicināja viņus pie sevis. Tie gāja nedaudz labāk, lai gan ģimene bija diezgan kupla, tomēr viņiem bija paveicies par mitekli atrast diezgan labi saglabājušos gateri.



Marks ar pāris draugiem nodarbojās ar milicijas ēkas nostiprināšanu un arī pašas milicijas autoritātes nostiprināšanu ielās.

Ēka bija paliela, tomēr no tās kārtīgi bija saglabājusies tikai puse, otra bija papostīta daudzo uzbrukumu laikā. Ik pa laikam pie viņa vai viņa biedriem vērsās kāds izmisis iedzīvotājs, jo šajos laikos jau ikkatram vajadzēja palīdzību un atbalstu dažādos jautājumos. Bija vajadzīgi cilvēki, kuri uzņemtos iznest visu pārējo likstu smagumu.

Turklāt... vajadzēja dibināt kontaktus arī ar jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuri veidojās par spīti gruvešiem un izmisumam.

[Semijs]

Dumpinieki un GM1:

Visi dumpinieki, kas bija vēl palikuši nosauca savus datus, diezgan netīkamos toņos, bet tas bija saprotams. Daži ik pa mirklim uzmeta aci uz apsegto Matīsu, ar interesi, kas tad tur guļ, bet tā arī neuzzināja, jo pēc pāris minūtēm, visi atkal spiedās iekšā kamazā un brauca tālāk uz nometni.

Nepagāja brīdis, kad Dženeta varēja dzirdēt no nometnes puses kāda cita mašīnas taures un pie kontrolpunkta bija piebraucis krievu VAZ džips, no kura izkāpa ārā citi dumpinieki. Viens no dumpiniekiem paskatījies uz Dženu un pārējiem uzsauca.
-Maiņa! Lienat džipā un braucat uz nometni, mēs te visu sakārtosim.-
Džena kopā ar savējiem cīņasbiedriem sasēdās džipā un brauca atpakaļ uz nometni, izbaudot kapa klusumu.

Pie Bio piesteidzās kādi trīs viņam zināmi dumpinieki, kuri bija nedaudz iesarkuši no alkohola devas, bet tas netraucēja viņiem noiet taisni, vai aiznest ēdienu. Sadzirdēdami tālās mašīnu taures, viņi neko neteikdami paķēra katrs pa katlam un nesa to visu uz nometnes centru, pa ceļam uzsaukdami citiem dumpiniekiem, kuri sāka raitā gaitā sanest bluķus un dēļus, veidojot soliņus visiem, kā arī dažus galdus.

Drīz vien nometnē ieradās Kamazs, aiz kura atbrauca Vaz, - visi dumpinieki kāpa laukā no transportiem un visiem tika dota pavēle nolikt savas mantas kaut kur malā un izbaudīt īsu pauzīti pirms ēšanas.
Vairāki dumpinieki ar cigaretēm zobos, nostājās tālāk un izteica diezgan asas piezīmes, par ''Žurkām'' un to uzbrukumu.

GM2:

Marks iedams blakām Reičelai uzmanīgi klausījās viņas teikto un pakratījis galvu, atbildēja.
-Godīgi sakot, tas nav jautājums par kuru vajadzētu domāt, jo mēs būtībā nodibinājām šo miliciju ar domu, ka varētu sagaidīt mirkli, ka veidosies kaut kāda valdība, lai strādātu viņu labā, - tā kā es personīgi esmu ar mieru, tik kādas varētu būt domas pārējiem.-
Uzmetis aci Hansam, kas gāja aiz muguras, Marks viņam uzsauca.
-Hanss! Kādas ir tavas domas par reičelas piedāvāto?-
Bet pēc viņa teiktā nograndēja sprādziens un Marks uzreiz pārliecās pāri Reičelai, katram gadījumam, ja kaut kas kristu, bet nekas nenotika un apskatījies apkārt, viņš atlaidis Reičelu, iesaucās.
-Pie velna?!? Hanss! Steigšus uz štābu un liec visiem pārmeklēt perimetru, Reičelas jaunkundz, man jūs jāapbēdina, bet šo sarunu nāksies atlikt, nākat man līdzi!-
To pateicis, Marks satvēra Reičelu aiz rokas un skrēja atpakaļ uz centrāli, cerēdams, ka Hanss būs aiz viņa. Marka skriešanas ātrums bija pietiekams, lai Reičela spētu turēties līdzi.



Šo rakstu rediģēja Semijs: 29.11.2008 23:55