Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Logan]

Pūķis

- Kad es... mēs... beigsim ēst... Sarkan... koku lapas... galvas runāja cita caur citu, atguvušas dzīvesprieku. Pie pūķa astītes, viņām bija brīva vaļa lidot un ieturēt maltīti mežā! - Vajag vārdus mums visām. Bet trešā no kreisās... es esmu ceturtā! ... ceturtā no kreisās būs Ernests... jā, jā, es tevi neēdīšu... runā par sevi... skat, apcepts arābs... kuš... galvas vēl pakašķējās. - Ahoi, Salātlapiņ! pūķis uz atvadām uzsauca, galvas miedza ar aci, pieklājīgi pamāja vai pasmaidīja, piektā no labās puses pat notrauca asaru, kaut ko murminot par gružiem, kas lidojuma laikā sabiruši acīs. Nošvīkstēja spārni, sacēlās vējš un pūķis bija prom.


Feju krustmāte

- K...k..kas no-noticis? Feju krustmāte izplūda asarās pēc Jēkaba jautājuma. - Ak, jūs arī... Feja uzlūkoja Ēriku. - Jūs būtu tik... skaists princis, tik stalts un glīts... Nāriņai jūs patikāt... vēl pāris asaras tika noslaucītas kabatlakatiņā, Feja ietrausās dziļāk dīvānā. - Protams, ka es esmu... mājās! Jūs arī esat manās mājās... Šeherezāde neko nesavārīja... Tā visa ir mana vaina, pārāk neuzmanīga, pēdējie fejas vārdi izskanēja kā neskaidra murdoņa. - Kas attiecas uz jums, malkas cirtēja meitiņ un Kārena, neesiet tik niknas, Feja laikam mazliet bija atguvusies, viņa izslējās un aizmeta vēl vienu kabatlakatiņu, tas piezemējās uz Arielas attēla atvērtajā grāmatā, - es nekur neko... neaizgādāšu! Vispirms visu pēc kārtas. Kurš un ko ir parakstījis vai nav parakstījis? Līgumi ir līgumi. Neviens jums dunci zem rīkles nelika... ak... duncis... mana mazā... ak... šķiet, ka duncis bija vārds, kas spēja saraudināt Feju Krustmāti, jo viņa atkal saguma un sāka šņukstēt. - Es... tā....centos... tāda izgāšanās...