Izdzīvošanas Instinkts, [GM][PZP] Opcijas

[Semijs]

Dumpinieki



-Celies augšā, gulēt varēsi naktī, nevis tad, kad braucam cauri bīstamai zonai.-

Mārtiņu iedunkāja šoferis. Viņš jau paspēja pirmajās piecās minūtēs aizmigt, kad konvojs brauca uz dumpinieku nometni, iepriekš viņi visi atradās pilsētā, kas vēl knapi turējās kopā. Kā jau vienmēr, dumpinieki devās uz tuvākajiem ciematiem un pilsētām, lai savāktu jaunus rekrūšus, ieročus, medicīnu un pārtiku, - viss svarīgais, lai varētu izdzīvot briesmīgajos apstākļos.

Mārtiņš sēdēja tādā kā diezgan pārveidotā žigulī, kas brauca pa priekšu konvojam, kas sastāvēja no trīs kamaziem. Mārtiņa žigulim pietrūka pasažiera durvis, respektīvi, viņam sānos nebija durvis. Sēdvietas bija tikai diviem cilvēkiem, - priekšā, bet aizmugure bija uztaisīta kā jebkurai pick-up mašīnai, kur bija uzmontēts krievu PK smagais automāts. Protams, aizmugurē bija cilvēks, kas bija atbildīgs par automātu un konvoja drošību. Radio nebija, bet bija kasetnieks, kur skanēja Rammstein.

Apkārtne bija diezgan drūma, bija pēcpusdiena un saule jau rietēja, apkārt bija viens vienīgi liels purvs, kuram pa vidu bija gruntēts ceļš, visur kur bija redzami visādi krāmi, kas mētājās purvos, šur tur kāds līķis lēnām slīka iekšā, tālumā skanēja dīvaini kaucieni, viss bija kā ierasts.



Aiz žiguļa brauca trīs kamazi, pa vidu, blakus šoferim sēdēja Johans, viņi abi bija atbildīgi par pārtiku un medicīnu, kas bija iekrauti iekšā. Abiem kūpēja lētas cigaretes un viņi diezgan dziļi diskutēja par to, kāda varētu būt labāka dzīve purvos.



Pārējos divos kamazos sēdēja jauniesauktie un pēdējā atradās Eliss, kurš sēdēja pa vidu, viņš bija atbildīgs par jauniesauktajiem, un pagaidām viņam tas ļoti labi sanāca. Dūmi kūpēja, šņabis gāja visiem lejā pa rīkli, lai radiācija tik ļoti nebojātu dzīvi, galā kādam bija līdzi brīnumainā kārtā izdzīvojusi akustiskā ģitāra, viņu jau starp visiem iesauca par Dziedātāju. Ne velti viņam bija dota tāda iesauka, jo Dziedātājs bija uzdevumu augstumos, - gan labi spēlēja, gan dziedāja. Viss šķita mierīgi un patīkami, kāds no jauniesauktajiem, kas spēlēja durakus ar Elisu, ievaicājās.

-Tu jau ilgi šeit dzīvo?-



Džena kopā ar citiem sešiem dumpiniekiem atradās kādus piecus kilometrus prom no bāzes, lai sagaidītu jauniņos, respektīvi, viņi bija desmit kilometrus prom no konvojas.

Tur kur Džena atradās, bija izveidots tāds kā mazs štābs, pie kādas vecas autobusu pieturas ar visu nojumi, kas bija tīri no betona, pusapļa veidā bija salikti smilšu maisi, lai būtu kur patverties katram gadījumam. Bija vēl drošā vietā nolikta vaļēja muca ar svaigu ūdeni, lai varētu padzerties. Kāds no dumpiniekiem ik pa brīdim piegāja pie mucas, lai padzertos, bet citi trīs bija iekārtojušies pie kāda improvizēta galdiņa un ar kārtīm uz galda. Zobos kūpēja cigaretes un pie galda stāvēja kaste ar alus pudelēm, kura lēnām palika aizvien tukšāka un tukšāka. Džena bija vienīgā sieviete uz doto mirkli starp visiem dumpiniekiem un viņa kopā ar pārējiem trim dumpiniekiem sirsnīgi smējās par anekdotēm, ko stāstīja viens otram.



Civilie

(IMG:http://i226.photobucket.com/albums/dd89/storyteller_/ii8.jpg)


Reičelas diena nebija no tām labākajām. Noskrandušajā un teju vai drupu kaudzei līdzīgajā pilsētā visu laiku līņāja un tajos graustos, kuros bija spiesti mitināties paglābties no aukstuma un nejaukajiem laikapstākļiem diez ko labi nevarēja. Turklāt iedomīgais politiķis, pie kura sieviete strādāja, bija izsaucis Reičelu uz steidzīgām pārrunām, tādēļ nācās nesties uz turieni pa galvu pa kaklu. Cauri gruvešu un neapmierinātu ļautiņu pilnai pilsētai, tās šaurajām ieliņām un bīstamajiem nostūriem.



Arī brāļiem Mareo un Rai diena nebija no tām veiksmīgākajām. Kaut vai tādēļ, ka ar pārtiku bija pašvaki, iemainīt gluži nebija ko un mafijas dūzis, kurš kā par brīnumu bija izdzīvojis visas likstas, pagaidām vēl atteicās palīdzēt Mareo ar apgādāšanas lietām. Paskaidrojumus viņš nesniedza un lielākoties runāja ar cilvēkiem, kurus uzskatīja par augstākiem nekā Mareo.

Turklāt vajadzēja atrast arī izturīgāku vietu, kur apmesties. Tas vairāk vai mazāk nu bija atstāts Rai pārziņā, jo ēka, kurā viņi bija apmetušies šobrīd turējās vien uz godavārda.

Kāda ģimene, kura bija šo to pārdzīvojusi ar abiem brāļiem aicināja viņus pie sevis. Tie gāja nedaudz labāk, lai gan ģimene bija diezgan kupla, tomēr viņiem bija paveicies par mitekli atrast diezgan labi saglabājušos gateri.



Marks ar pāris draugiem nodarbojās ar milicijas ēkas nostiprināšanu un arī pašas milicijas autoritātes nostiprināšanu ielās.

Ēka bija paliela, tomēr no tās kārtīgi bija saglabājusies tikai puse, otra bija papostīta daudzo uzbrukumu laikā. Ik pa laikam pie viņa vai viņa biedriem vērsās kāds izmisis iedzīvotājs, jo šajos laikos jau ikkatram vajadzēja palīdzību un atbalstu dažādos jautājumos. Bija vajadzīgi cilvēki, kuri uzņemtos iznest visu pārējo likstu smagumu.

Turklāt... vajadzēja dibināt kontaktus arī ar jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuri veidojās par spīti gruvešiem un izmisumam.

[Semijs]

Dumpinieki:

Apkārt varēja just līķu un sēra smaku, kas bija izplatījies vismaz kilometru rādiusā. Visi, kas bija dzīvi palikuši, meta līķus iekšā grāvjos, kas bija ceļmalās un jaunais Mārtiņa glābējs arī sagaidīja tādu likteni. Mediķis darīja visu, ko varēja, lai nostabilizētu jaunieša stāvokli, bet neveiksmīgi. Bija palicis tik viens lietojams kamazs, kur varēja visi jauniesauktie salīst, tik nedaudz saspiesti.
-Mums ir jādodas tālāk, sērot varēsim bāzē, šovakar Jūs visi izklaidēsieties, vien dēļ tā, ka palikāt dzīvi.-
Noteica galvenais dumpinieks, kas bija atbraucis ar moci, viņš pats bija zem frakcijas tā teikt bosa pakāpes ziņā. Visi sāka rāpties kamazā un tas sāka lēnā garā ripot uz priekšu uz bāzi, ar motociklu priekšgalā un līķu kaudzi aizmugurē.

GM1:

Atmetis ar roku, dumpinieks aizvirzījās prom no Dženetas un atradis zaļu segu, pārklāja ar to nošauto Matīsu, kas ar tukšām acīm lūkojās pelēkajās debesīs. Šoferis Dženai īsi pateica, ka pārējie noteikti ir jau ceļā un pats iesēdies kamazā, brauca tālāk uz bāzi, atstājot pārējos kontrolpunktā.
Pārējie palikušie dumpinieki pārbaudīja savu ekipējumu, ieročus un nodarītos postījumus, viens bija arī aizgājis savākt ieročus un lodes no pretiniekiem.
-Nabaga Matīss.. Naivs, jauns, bet puisis ar zelta sirdi viņš nu dien bija.-
Noteica kāds cits dumpinieks, kas bija apsēdies Matīsa līķim blakām uz kādas kastes. Drīz vien uz horizonta varēja redzēt motociklu, aiz kura sekoja bēdīga paskata kamazs.

GM2:

-Brīnišķīgi Hanss, bet atstāj mani tagad lūdzu ar Reičelu divatā, tev šā vai tā nesanāk viņai pielīst, atvaino.-
Tas ko Marks teica Hansam, bija ļauni, bet patiesi. Nepievērsdams vairs uzmanību norvēģim, puisis pievērsās Reičelai un turpināja.
-Nu mēs varam lēnā gaitā paiet kādu gabalu un papļāpāt, bet pēc tam es gan steigšos, ja tāda iespēja Jūs apmierina. Citu variantu diemžēl nav, darbs sauc.-

[CityCat]

Neliels, bet tik tiešām īsts, nevis ar Reičeles aktrises spējām uzlikts, smaids izlauzās uz āru. Tāds vienkārši un patīkams. Tāds, kurš sievietes sejā jau sen nebija manīts, un ja arī tas parādījās, tad tikai retu reizi.
Papļāpāt? Viņš laikam mani pārpratis! Reičela nodomāja. Viņai šubrīd prātā nenāca vienkārši iet pa ielu plecu pie pleca un pļāpāt par muļķīgām lietām, kā piemēram kā būtu, ja būtu? Un visas tās pārējās muļķības. Nē, te ir nopietnāka, daudz nopietnāka lieta.
Bet ja Kinslejs nespēja viņai izbrīvēt citu laiku. Nu nekā, zobus sakosdamai, Reičelai tomēr nācās piekrist šim nolūkam.
Labi. Tas nav gluži tas labākais variants, bet ja savādāk nevar, tad lai jau iet! Reičela noteica. Un es pilnībā jūs saprotu. Darbs, paliek darbs! viņa vēl noteica, zinādama cik daudz laika iegulda savā darbā.

Šo rakstu rediģēja CityCat: 11.11.2008 20:13