Izdzīvošanas Instinkts, [GM][PZP] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Semijs]

Dumpinieki



-Celies augšā, gulēt varēsi naktī, nevis tad, kad braucam cauri bīstamai zonai.-

Mārtiņu iedunkāja šoferis. Viņš jau paspēja pirmajās piecās minūtēs aizmigt, kad konvojs brauca uz dumpinieku nometni, iepriekš viņi visi atradās pilsētā, kas vēl knapi turējās kopā. Kā jau vienmēr, dumpinieki devās uz tuvākajiem ciematiem un pilsētām, lai savāktu jaunus rekrūšus, ieročus, medicīnu un pārtiku, - viss svarīgais, lai varētu izdzīvot briesmīgajos apstākļos.

Mārtiņš sēdēja tādā kā diezgan pārveidotā žigulī, kas brauca pa priekšu konvojam, kas sastāvēja no trīs kamaziem. Mārtiņa žigulim pietrūka pasažiera durvis, respektīvi, viņam sānos nebija durvis. Sēdvietas bija tikai diviem cilvēkiem, - priekšā, bet aizmugure bija uztaisīta kā jebkurai pick-up mašīnai, kur bija uzmontēts krievu PK smagais automāts. Protams, aizmugurē bija cilvēks, kas bija atbildīgs par automātu un konvoja drošību. Radio nebija, bet bija kasetnieks, kur skanēja Rammstein.

Apkārtne bija diezgan drūma, bija pēcpusdiena un saule jau rietēja, apkārt bija viens vienīgi liels purvs, kuram pa vidu bija gruntēts ceļš, visur kur bija redzami visādi krāmi, kas mētājās purvos, šur tur kāds līķis lēnām slīka iekšā, tālumā skanēja dīvaini kaucieni, viss bija kā ierasts.



Aiz žiguļa brauca trīs kamazi, pa vidu, blakus šoferim sēdēja Johans, viņi abi bija atbildīgi par pārtiku un medicīnu, kas bija iekrauti iekšā. Abiem kūpēja lētas cigaretes un viņi diezgan dziļi diskutēja par to, kāda varētu būt labāka dzīve purvos.



Pārējos divos kamazos sēdēja jauniesauktie un pēdējā atradās Eliss, kurš sēdēja pa vidu, viņš bija atbildīgs par jauniesauktajiem, un pagaidām viņam tas ļoti labi sanāca. Dūmi kūpēja, šņabis gāja visiem lejā pa rīkli, lai radiācija tik ļoti nebojātu dzīvi, galā kādam bija līdzi brīnumainā kārtā izdzīvojusi akustiskā ģitāra, viņu jau starp visiem iesauca par Dziedātāju. Ne velti viņam bija dota tāda iesauka, jo Dziedātājs bija uzdevumu augstumos, - gan labi spēlēja, gan dziedāja. Viss šķita mierīgi un patīkami, kāds no jauniesauktajiem, kas spēlēja durakus ar Elisu, ievaicājās.

-Tu jau ilgi šeit dzīvo?-



Džena kopā ar citiem sešiem dumpiniekiem atradās kādus piecus kilometrus prom no bāzes, lai sagaidītu jauniņos, respektīvi, viņi bija desmit kilometrus prom no konvojas.

Tur kur Džena atradās, bija izveidots tāds kā mazs štābs, pie kādas vecas autobusu pieturas ar visu nojumi, kas bija tīri no betona, pusapļa veidā bija salikti smilšu maisi, lai būtu kur patverties katram gadījumam. Bija vēl drošā vietā nolikta vaļēja muca ar svaigu ūdeni, lai varētu padzerties. Kāds no dumpiniekiem ik pa brīdim piegāja pie mucas, lai padzertos, bet citi trīs bija iekārtojušies pie kāda improvizēta galdiņa un ar kārtīm uz galda. Zobos kūpēja cigaretes un pie galda stāvēja kaste ar alus pudelēm, kura lēnām palika aizvien tukšāka un tukšāka. Džena bija vienīgā sieviete uz doto mirkli starp visiem dumpiniekiem un viņa kopā ar pārējiem trim dumpiniekiem sirsnīgi smējās par anekdotēm, ko stāstīja viens otram.



Civilie

(IMG:http://i226.photobucket.com/albums/dd89/storyteller_/ii8.jpg)


Reičelas diena nebija no tām labākajām. Noskrandušajā un teju vai drupu kaudzei līdzīgajā pilsētā visu laiku līņāja un tajos graustos, kuros bija spiesti mitināties paglābties no aukstuma un nejaukajiem laikapstākļiem diez ko labi nevarēja. Turklāt iedomīgais politiķis, pie kura sieviete strādāja, bija izsaucis Reičelu uz steidzīgām pārrunām, tādēļ nācās nesties uz turieni pa galvu pa kaklu. Cauri gruvešu un neapmierinātu ļautiņu pilnai pilsētai, tās šaurajām ieliņām un bīstamajiem nostūriem.



Arī brāļiem Mareo un Rai diena nebija no tām veiksmīgākajām. Kaut vai tādēļ, ka ar pārtiku bija pašvaki, iemainīt gluži nebija ko un mafijas dūzis, kurš kā par brīnumu bija izdzīvojis visas likstas, pagaidām vēl atteicās palīdzēt Mareo ar apgādāšanas lietām. Paskaidrojumus viņš nesniedza un lielākoties runāja ar cilvēkiem, kurus uzskatīja par augstākiem nekā Mareo.

Turklāt vajadzēja atrast arī izturīgāku vietu, kur apmesties. Tas vairāk vai mazāk nu bija atstāts Rai pārziņā, jo ēka, kurā viņi bija apmetušies šobrīd turējās vien uz godavārda.

Kāda ģimene, kura bija šo to pārdzīvojusi ar abiem brāļiem aicināja viņus pie sevis. Tie gāja nedaudz labāk, lai gan ģimene bija diezgan kupla, tomēr viņiem bija paveicies par mitekli atrast diezgan labi saglabājušos gateri.



Marks ar pāris draugiem nodarbojās ar milicijas ēkas nostiprināšanu un arī pašas milicijas autoritātes nostiprināšanu ielās.

Ēka bija paliela, tomēr no tās kārtīgi bija saglabājusies tikai puse, otra bija papostīta daudzo uzbrukumu laikā. Ik pa laikam pie viņa vai viņa biedriem vērsās kāds izmisis iedzīvotājs, jo šajos laikos jau ikkatram vajadzēja palīdzību un atbalstu dažādos jautājumos. Bija vajadzīgi cilvēki, kuri uzņemtos iznest visu pārējo likstu smagumu.

Turklāt... vajadzēja dibināt kontaktus arī ar jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuri veidojās par spīti gruvešiem un izmisumam.

[Seratna]

Mazā čigāniete jau grasījās satvert saimnieces roku, lai tajā atklātu likteņa noslēpumus un to, cik tieši gaļīgas cūkas saimniecei būs, kad kāds tumšmatis (visticamāk kāds no šīs ģimenes dēliem), glīts kā pats elle un ar tādiem makaniem dzelzs stieņiem pie sāniem, kas noteikti bija iemaināmi pret kārtīgu cūku bariņu, visi ieroči bija iemaināmi pret cūku bariņu, žēl, ka Ringlai tādu gan nebija, viņas mazais dūcītis diez vai savilktu pat līdz sivēnam. Bet tas viss šobrīd likās nesvarīgi, jo puiša piedāvātā zupa gluži kā balzams lija meitenes dvēselē. Nu vēl gluži nelija, bet Ringlai jau nav jāsaka divreiz. Drīz jau viņa bija atvirpuļojusi pie puiša, izvilkusi ermoņikas, ar aci piemiegusi mazākajiem bērniem, kas (cerams) aizrautīgi lūkojās izrādē un uzsmaidījusi jaukajam puisim, viņa gluži kā daudzus vakarus, daudzos namos, pagrabos, šķūņos, teltīs, būdiņās un pilīs bija darījusi, uzsāka savu priekšnesumu.

Priekšnesums bija daļa no visa pasākuma. Par pliku tev būs desmit gaļīgas cūkas neviens ēst nedeva. Un Ringlai kārojās ēst. Pašas konservus viņa labprāt pataupītu.

Ermoņikas iesāka spēlēt meldiju no kādas vecumvecas dziesmas. Na na na na nā nā nā..

Iebāzusi ermoņikas aiz jostas Ringla aprocēm žvadzot un pašai lokoties līdzi meldijai, savā simpātiskajā balsī iesāka dziedāt.
Kungs, dod roku, zīlēšu, taisnību tev vēstīšu, es par vienu šķīvīti līgavu tev pieburšu, jaunu smuku bagātu, tikumīgu jumpravu, rai..rai rai.. piemiegusi puisim ar aci, viņa noglauda savu svārku malu un aizvirpuļoja atkal dīvainā dejā, kas meta ēnas uz sienām gluži kā liesmu mēles Bet par diviem konserviem kaujas laimi dāvāšu, visiem bargiem kautiņiem dzīvs tu cauri iziesi, rai, rai rai.. Musketes tev garām šauc, zobens citus vīrus kaus, rai..rai.

Pēdējais dziesmas pantiņš bija veltīts mazākajiem bērniem, kam Ringla silti uzsmaidīja un stāstīja pasaku, gluži tāpat kā kādreiz bija darījusi viņas māte un viņas vecmāmiņa: Bet par jauniem apaviem noburšu es karali, viņš tev lielu godu dos, tevi savā vietā cels, rai.. rai.. rai.. Princesi par sievu dos, karalisti nežēlos, rai.. rai.. rai..

Uzvirpuļojusi pēdējā dejas virpulī, meitene veikli izvilka Taro kārtis, kas bija aizbāztas aiz jostas, veikli nogaršoja zupu no puiša šķīvja, atstājot sarkanu lūpu nospiedumus uz viņa karotes, uzsmaidīja tam un pastiepusi kāršu vēdekli pretim, noteica Izvelc!