Izdzīvošanas Instinkts, [GM][PZP] Opcijas

[Semijs]

Dumpinieki



-Celies augšā, gulēt varēsi naktī, nevis tad, kad braucam cauri bīstamai zonai.-

Mārtiņu iedunkāja šoferis. Viņš jau paspēja pirmajās piecās minūtēs aizmigt, kad konvojs brauca uz dumpinieku nometni, iepriekš viņi visi atradās pilsētā, kas vēl knapi turējās kopā. Kā jau vienmēr, dumpinieki devās uz tuvākajiem ciematiem un pilsētām, lai savāktu jaunus rekrūšus, ieročus, medicīnu un pārtiku, - viss svarīgais, lai varētu izdzīvot briesmīgajos apstākļos.

Mārtiņš sēdēja tādā kā diezgan pārveidotā žigulī, kas brauca pa priekšu konvojam, kas sastāvēja no trīs kamaziem. Mārtiņa žigulim pietrūka pasažiera durvis, respektīvi, viņam sānos nebija durvis. Sēdvietas bija tikai diviem cilvēkiem, - priekšā, bet aizmugure bija uztaisīta kā jebkurai pick-up mašīnai, kur bija uzmontēts krievu PK smagais automāts. Protams, aizmugurē bija cilvēks, kas bija atbildīgs par automātu un konvoja drošību. Radio nebija, bet bija kasetnieks, kur skanēja Rammstein.

Apkārtne bija diezgan drūma, bija pēcpusdiena un saule jau rietēja, apkārt bija viens vienīgi liels purvs, kuram pa vidu bija gruntēts ceļš, visur kur bija redzami visādi krāmi, kas mētājās purvos, šur tur kāds līķis lēnām slīka iekšā, tālumā skanēja dīvaini kaucieni, viss bija kā ierasts.



Aiz žiguļa brauca trīs kamazi, pa vidu, blakus šoferim sēdēja Johans, viņi abi bija atbildīgi par pārtiku un medicīnu, kas bija iekrauti iekšā. Abiem kūpēja lētas cigaretes un viņi diezgan dziļi diskutēja par to, kāda varētu būt labāka dzīve purvos.



Pārējos divos kamazos sēdēja jauniesauktie un pēdējā atradās Eliss, kurš sēdēja pa vidu, viņš bija atbildīgs par jauniesauktajiem, un pagaidām viņam tas ļoti labi sanāca. Dūmi kūpēja, šņabis gāja visiem lejā pa rīkli, lai radiācija tik ļoti nebojātu dzīvi, galā kādam bija līdzi brīnumainā kārtā izdzīvojusi akustiskā ģitāra, viņu jau starp visiem iesauca par Dziedātāju. Ne velti viņam bija dota tāda iesauka, jo Dziedātājs bija uzdevumu augstumos, - gan labi spēlēja, gan dziedāja. Viss šķita mierīgi un patīkami, kāds no jauniesauktajiem, kas spēlēja durakus ar Elisu, ievaicājās.

-Tu jau ilgi šeit dzīvo?-



Džena kopā ar citiem sešiem dumpiniekiem atradās kādus piecus kilometrus prom no bāzes, lai sagaidītu jauniņos, respektīvi, viņi bija desmit kilometrus prom no konvojas.

Tur kur Džena atradās, bija izveidots tāds kā mazs štābs, pie kādas vecas autobusu pieturas ar visu nojumi, kas bija tīri no betona, pusapļa veidā bija salikti smilšu maisi, lai būtu kur patverties katram gadījumam. Bija vēl drošā vietā nolikta vaļēja muca ar svaigu ūdeni, lai varētu padzerties. Kāds no dumpiniekiem ik pa brīdim piegāja pie mucas, lai padzertos, bet citi trīs bija iekārtojušies pie kāda improvizēta galdiņa un ar kārtīm uz galda. Zobos kūpēja cigaretes un pie galda stāvēja kaste ar alus pudelēm, kura lēnām palika aizvien tukšāka un tukšāka. Džena bija vienīgā sieviete uz doto mirkli starp visiem dumpiniekiem un viņa kopā ar pārējiem trim dumpiniekiem sirsnīgi smējās par anekdotēm, ko stāstīja viens otram.



Civilie

(IMG:http://i226.photobucket.com/albums/dd89/storyteller_/ii8.jpg)


Reičelas diena nebija no tām labākajām. Noskrandušajā un teju vai drupu kaudzei līdzīgajā pilsētā visu laiku līņāja un tajos graustos, kuros bija spiesti mitināties paglābties no aukstuma un nejaukajiem laikapstākļiem diez ko labi nevarēja. Turklāt iedomīgais politiķis, pie kura sieviete strādāja, bija izsaucis Reičelu uz steidzīgām pārrunām, tādēļ nācās nesties uz turieni pa galvu pa kaklu. Cauri gruvešu un neapmierinātu ļautiņu pilnai pilsētai, tās šaurajām ieliņām un bīstamajiem nostūriem.



Arī brāļiem Mareo un Rai diena nebija no tām veiksmīgākajām. Kaut vai tādēļ, ka ar pārtiku bija pašvaki, iemainīt gluži nebija ko un mafijas dūzis, kurš kā par brīnumu bija izdzīvojis visas likstas, pagaidām vēl atteicās palīdzēt Mareo ar apgādāšanas lietām. Paskaidrojumus viņš nesniedza un lielākoties runāja ar cilvēkiem, kurus uzskatīja par augstākiem nekā Mareo.

Turklāt vajadzēja atrast arī izturīgāku vietu, kur apmesties. Tas vairāk vai mazāk nu bija atstāts Rai pārziņā, jo ēka, kurā viņi bija apmetušies šobrīd turējās vien uz godavārda.

Kāda ģimene, kura bija šo to pārdzīvojusi ar abiem brāļiem aicināja viņus pie sevis. Tie gāja nedaudz labāk, lai gan ģimene bija diezgan kupla, tomēr viņiem bija paveicies par mitekli atrast diezgan labi saglabājušos gateri.



Marks ar pāris draugiem nodarbojās ar milicijas ēkas nostiprināšanu un arī pašas milicijas autoritātes nostiprināšanu ielās.

Ēka bija paliela, tomēr no tās kārtīgi bija saglabājusies tikai puse, otra bija papostīta daudzo uzbrukumu laikā. Ik pa laikam pie viņa vai viņa biedriem vērsās kāds izmisis iedzīvotājs, jo šajos laikos jau ikkatram vajadzēja palīdzību un atbalstu dažādos jautājumos. Bija vajadzīgi cilvēki, kuri uzņemtos iznest visu pārējo likstu smagumu.

Turklāt... vajadzēja dibināt kontaktus arī ar jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuri veidojās par spīti gruvešiem un izmisumam.

[Semijs]

Dumpinieki:

-Nu, ja tu vari man piedāvāt kaut ko labāku, tad esmu ar mieru.-
Šoferis vienaldzīgi atbildēja un turpināja braukt tālāk. Viss apkārt palika mierīgi, pat pārāk mierīgi.
-Man kaut kā šī gaisotne īpaši netī..-
Viņš gribēja piebilst, bet viņam nekas nesanāca, jo nograndēja sprādziens un Mārtiņš burtiski divus metrus izlidoja laukā no žiguļa. Galva griezās un viss miglojās, viņš redzēja, ka šoferis karājās laukā no pasažieru sēdvietas, viņam bija jakas kabata aizķērusies aiz ātrumkārbas, - viss šķita pareizi, izņemot to, ka viņa kājas vēl atradās pie pedāļiem, bet viņš mazliet tālāk. Žigulis sāka braukt ātrāk un ielidoja kādā grāvī. Turpat netālu no Mārtiņa gulēja šāvējs, kas jau slējās kājās, bļaudams.
-Tas ir slazds!-
Mārtiņš diez ko labi nedzirdēja, jo ausis šausmīgi džinkstēja, bet caur visu miglu, viņš redzēja, kā šāvējs viņu rauj kājās, bļaudams.
-Celies augšā netīrā slieka!-
Šāvejs pats metās aiz kāda akmeņa, no kurienes sāka atklāt uguni pretiniekiem ar savu mednieku bisi.

Mārtiņš - Pāris zilumi, bet spējīgs cīnīties, tik pagaidām redze un dzirde ir sliktā stāvoklī.

-Par to, kā tu kādam piedzērušam pārdevējam iesmērēji savas vecmātes apakšveļu pret veselu aptveri kalašņikovam.-
Šoferis iesmējās un izmeta izpīpēto cigareti laukā pa logu. Pavērsis skatienu apkārt, viņš pagrieza skatienu pret Johanu, šoferis ar pateicīgu smaidu, iedzēra kārtīgu malku un ieklepojies brauca tālāk, bet tad pielīdis tuvāk logam, ar šaurām acīm viņš ierunājās.
-Kas pie velna?-
Abi varēja redzēt, ka šofera pusē uz pakalniņa parādās vairāki silueti un kāds no tiem ar granātametēju(piemontēta pie automāta) izšāva un trāpija pa žiguli.
-Bļ..-
Šoferis nolamājās un uzdevis gāzi, brauca garām pirmajam kamazam, kas jau bija apstājies ceļa malā un no tās leca laukā jauniesauktie, kuri sāka intensīvu apšaudi ar pretiniekiem.
-Ja gribi, lec ārā, bet man šī krava jādabon uz bāzi, neskatoties uz to, kas notiek... Starp citu Rinalds.-
Viņš uzsauca Johanam un deva gāzi grīdā, neskatoties uz to, ka kamazs jau paspēja saņemt vairākus šāvienus, pie tam vienu cauršautu riepu.

-Skaidrs, laikam nav jau arī nekā īpaša kam pievērst uzmanību. Nevaru vien sagaidīt, kad būsim klāt.-
Elisa sarunu biedrs turpināja ar draudzīgu smaidu uz sejas un sāka pļāpāt ar citiem, viss bija baigi labi, bet tad nograndēja sprādziens un kamazs strauji nobremzēja, sagāžot visus.
-Slempjat savas pēcpuses laukā! Ātri!-
Šoferis iekliedzās un pats metās laukā, izmantojot durvis, kā aizsegu. Visi jauniesauktie un daži pieredzējušie leca laukā no kamaza, bet, kad pienāca Elisa kārta, viņu sarunas biedru caururba lode sānos un ietriecās Elisa kājā. Lode neiegāja iekšā, bet gan lika izbaudīt sāpes, kā no peintbola šautenes, kuram šāviena spēks ir uzgriezts uz maksimumu. Rezultātā Eliss izgāzās laukā, iekšā peļķē, bet pa laimi viņam divus metrus bija priekšā kārtīgs akmens aiz kā slēpties.

Eliss - Kājas muskulis šausmīgi sāp, traucē pienācīgi pārvietoties.

GM1
-Mēs atradīsim Jūsu pazaudēto dēlu, lūdzu dodaties atpakaļ uz savu māju un paliekat tur.-
Marks pieklājīgi aizdzina kādu sievieti, kura bija histērijā. Nopūties, viņš aizdedzināja cigareti un uzlicis rokas uz galda, atspiedās ar zodu pret plaukstām. Paskatījies uz kolēģi Džeku, Marks teica.
-Pilnīgs sviests Džek! Es vēljoprojam nesaprotu, kā šeit cilvēki nesāk viens otru slepkavot dēļ ēdiena. Visa šī ķīvēšanās par politiku, pazudušie radinieki..-
Viņš piecēlās kājās un paņēmis savus ieročus, Marks uzmauca savu ķiveri galvā un teica.
-Tu paliec par atbildīgo, es iešu sameklēt to sīci, it kā pēdējo reizi manīts pie tālākas stroikas.. Velns, kā negribās tur līst, - baumo, ka kaut kādi nezvēri tur vazājās.-

GM2
Pie Dženetas joki gāja pilnā sparā, līdz brīdim, kad rācijā atskanēja kliedzieni.
-Mēs esam ielenkti, draņķa ''Pagrīdes Žurkas'' atkal uzbrūk, brauciet kāds šurp, ātri!-
Nepagāja ne sekunde, ka divi no Dženas sarunu biedriem, apbruņoti līdz zobiem, uzlēca virsū mopēdam ar blakusvāģi un aizlaida prom. Pārējie uzreiz aizlīda aiz drošām vietām un ar ieročiem rokās gaidīja kādas 6 minūtes..
-Psst.. Džena! Paslēpies kaut kur!-
Ierunājās Matīss, 17 gadus vecs puisis, kurš jau no pirmās dienas, kad satika Dženetu, pievērsa viņai diezgan lielu uzmanību un bieži vien gāja runāties ar viņu. Matīss bija diezgan mīlīgs un kautrīgs puisis, kas tā dīvaini mēdza uzvesties meitenes klātbūtnē.
Aizgriezies no Dženetas, Matīss uzreiz sāka vērot horizontu un grasījās kliegt, bet viņš saļima zemē ar ping-ponga bumbiņas izmēra caurumu galvā.
-Viņi uzbrūk!-
Iebļāvās kāds dumpinieks. Tālāk kādus 60 metrus, no krūmiem skrēja laukā kāds ducis vīru, kuri metās zemē, vai slēpās aiz drošām vietām. Sākās sīva apšaude, Dženetas daļa guva labus panākumus, jau pirmajās divdesmit sekundēs trīs pretinieki bija beigti, bet pašiem nekā, - kā nekā viņi bija kārtīgi parūpējušies par savu drošību.