Pēcvārdi, kad viss briesmīgais jau garām ^^ Opcijas

[Sindra]

Spēle nu ir pagājusi un ir laiks apskatīt to, kas patika, kas nē un pateikties organizatoriem par ieguldīto darbu.

Liels, liels paldies spēles organizētājiem!! Spēles ideja man ļoti patika, tikai nu jā. Šobrīd es ne tuvu neesmu tādā fiziskajā formā, lai nepārtraukti rāptos kalnos. Patiesībā šī spēle ritīgi diskriminēja rešņus, jo viņi tajā nevarēja ņemt aktīvu dalību. Nu neko. Vēl viens iemesls cīnīties ar lieko svaru, jo izrādās, ka nu jau tas traucē arī larpot.

Vēl tā diskriminēja arī nedaudz tizlos cilvēkus, kuri pēc viena šļūciena uz pakaļas, visu atlikušo spēles laiku vaidēja par neciešamām sāpēm. Patiesībā jau pret vakaru arī slaidie cilvēki izskatījās kā visu dienu būtu skrējuši maratonu, aktīvi piedalījušies distanču stafetēs. Kad devos mājās mundrums bija vērojams tikai Kamaza un Fluffy barbara Jāņa sejās. Nu varbūt vēl kāda kurš joprojām aktīvi kvestoja. Nu ar to visu es gribēju teikt, ka manuprāt spēli būtu iespējams izbaudīt, ja tā būtu notikusi normālā poligonā. Jo pat ja man teiksim nebūtu problēmas ar uzkāpšanu kalnā fiziskās formas dēļ, tad man tik un tā to būtu grūti izdarīt kleitā. Un tas nozīmē, ka kaut kādus čarus ar grezniem tērpiem, daudz visādu plīvojošu figņu šā kā tā spēlēt nevar.

Nenoliedzami spēles norises vieta (Nē!! es to atsakos saukt par poligonu) ir skaista un mums prieks, ka Kamazs mums šo vietu parādīja.
Bet nu jā. Ceru, ka GM komandas nākamā rīkotā spēle tomēr notiks spēlētājiem draudzīgākā vietā un varēs vairāk aktīvi spēlēt visi neatkarīgi, no rases, fiziskās forms un reliģiskās pārliecības.

Un BTW, ceru, ka Tīstokli beigās izdevās nokabināt no trubas vai kur nu viņš tur bija pieķēdēts.
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[DarkJedi]

Bērtulis Puskociņš bija gandrīz laimīgs vīrs. Dzīvoja savā Lejasvaimanu ciemā un priecīgs vaimanāja par to cik briesmīgs ir Gaudu purvs kas atradās austrumos no ciema un cik nejauki ir Brūkošie klani kas atradās rietumos no ciema.

Viņš dzīvoja dažkārt klejoja un iztiku piepelnījās kā klejojošs stāstnieks, apšaubāms dziednieks vai vienkārši ļautiņu iedvesmotājs brīžos kad sabiedrības vērtību morāle bija kritusi tik zemu, ka pat pazemei zem tās apakšā vairs nebija vietas.
Tādos brīžos viņš pavicināja savu vienrokas divroku zobenu, izvilka krāsotu lentīti un cilvēki kas bij kopā ar viņu priekā varēja bļaut +1 damāge! Tāds spēks piemita Bērtulim Puskociņam no Lejasvaimanām!

Taču reizi, kad atkal bija atkūlies uz savu ciemu pavaimanāt viņš izdzirdēja garu un gandrīz teiksmainu vaimanu par kādu tīstokli kuram galā sprauda vārdu ‘’nolādēts’’.
‘’Nolādēts? Tas vārds taču briesmīgāks par vaimanām Gaudu purvā’’ un nolēma doties uz vietu kur tīstoklis esot zudis.

Taču ak vai, steigā Puskociņam sajuka virziens un viņš ziemeļu ceļa virzienā ieskrēja Gaudu purvā kur gandrīz noslīka, ja vien nebūtu bijuši cēli un drosmīgi garām gājēji kas Bērtuli aiz apkakles no akača izvilka. Tā bija spēcīgā barbara roka, kas Puskociņam atplēsa pusi no krādziņas, taču glāba dzīvību.

Bērtulis izjuta dziļu pateicību un jutās parādnieks ļaužu pulkam kurā bija arī Karotājs, Reindžere un burvis, tādēļ piedāvāja savus pakalpojumus un palīdzību pārtijam kas izveidojies. Un pārtijs pieņēma nabaga Bardu un tā Bērtulis Puskociņš iekļuva šo brašo personu lokā.

Un kāpa Bērtulis sudrabota ēzeļa mugurā un devās uz Loras ieleju no kurienes tas vārds ’’nolādēts’’ esot cēlies.

Taču pašā Loras ielejas tuvumā ceļi palika tik mežģoti, bedraini un stāvi, ka Puskociņš neuzdrīkstējās savu pārkrauto ēzeli dzīt dziļāk ielejā un atstāja to mētājamies un graužam sūnas un ķērpjus tur kur citi rumaki jau kokiem mizas bij apgrauzuši.

Devās Bērtulis ar citiem pasaules blandoņām mežā pāri rūķu metālā kaltajam ceļam pa kuru vadāja tvertnēs pildītu piķa darvu no pašas Elles un slēgtos vagonos ieslodzītus vergus. Tā vismaz tiecās domāt Bērtulis, bet neuzdrošinājās apgalvot citiem.

Un kā```` pār trejdeviņām kakla lauztuvēm kur vienā bedrē šķiet mētājās nedzīvs līķis (vai vismaz mirusi koka sakne), līdz nonāca līdz nogāzei kurai piestāvētu krāšņais nosaukums ‘’Nāves ceļš’’. Puskociņš ievilka elpu, pārmeta zobinu no vienas rokas otrā un devās pretī nāvei.

Taču tā viņu nesagaidīja. Vismaz šoreiz nē, bet tikai nometne kurā varēja iekārtoties, lai gaidītu nākamo rītu.

Un nākamais rīts pienāca, ciemā sākas kņudoņa un cilvēki staigāja ar sāpošam galvām. Laikam iepriekšējā dienā bija sakāvušies vai saķēruši kādu nelabu slimību, ka jau no paša rītu izjuta galvas sāpes un slāpes. Ak, šī Nolādētā ieleja, tik daudz briesmīga te ļaudīm jāpārdzīvo.

Bet nometnē bija rosība un ļaudis bija apņēmības pilni atrast to kas nolādēts uz mūžiem. Arī draugu pulciņš kurā Bērtulis bij gatavs lauzt nolādētā lāstu. No kāda klimstoša tirgoņa vai tekuziņa nopirka aploksni ar karti, šifrētu vēstuli, brīdinājumu par Lutausi un senu teiksmu.

Šifrētā vēstule nonāca barda somā, lai tiktu celta dienasgaismā tik pēc ilgāka laika, savukārt kartē gan tika meklētas vietas kuras teiksmā varētu būt aprakstītas.

Bards būdams lētticīgu ļaužu dzimtas teica, ka ja reiz teiksmā minēti elfi, tad jādodas uz elfu birzi un pārtijs pēc apspriedes arī nolēma turp doties, taču ak vai no elfiem vai to s````zinošas dvesmas (kā pieklājīgā elfu valodā sauc smaku) nebija ne ziņas, tik dīvaini augi mētājās taku malā kuri tik savākti vienkopus.

Secinājuši, ka šai galā darīt nav vairāk ko, pārtijs atgriezās nometnē, kur pa 2 dālderiem notirgojām augus un satika, atvainojos par izteicienu, sērojošu veceni kura gribēja, lai aiziet no viņas mirušā vīra kapa izrok gredzenu. Vai nav viena perversa vecene? Gramstīties gar mirušajiem, kas pie tam apglabāti! Bet nu par cik dzīve ir skarba un vecenei tecēja liela melna asara, tad nolēma uzņemties šo nepatīkamo pienākumu, kas beigās ne pie kā laba nenoveda.

Pa to laiku pie ciema baumu staba izlasīja arī, ka jāpabaro fejas un tika nolemts, ka mags metīs savus atribūtus pie malas un skries vārda tiešajā nozīmē pabarot fejas, kamēr pārējie dosies uz sarkanās klints augšu, kur tās trakās, tas ir sērojošas vecenes vīts apglabāts.

Bards ar ceļabiedriem pārgāja rūķu dzelzceļu, pa ceļam uzmezdami aci Loras upei, kas tecēja pa tuneli zem un nonāca pie vietas kur divas zemes krustojās. Viņaide un Tarsika.
Zemju šķelšanās vietā bij ceļa stabs abās valodās un komandai radās doma atšifrēt nopirkto vēstuli, bet īsti šifrēt nesākušiem uzbruka goblins. Goblins atrāvās pa savu nosmulēto mūli ar zobinu, kā arī tika norauta galva kuru vajadzēja uzspraust uz ceļa staba citiem šīs utu dzimst salašņām par brīdinājumu.

Pēc goblina kaunpilnās nāves tika nolemts, ka kareivis paliks pie ceļa staba šifrēt vēstuli, kamēr pārējie dosies augšā uz klints rakt kapu.

Kaps tika atraks, līķis izcelts, taču gredzens neatradās, kaut tika izsijāts ik smilšu graudiņš kapā, ik tārpiņam uzšķērsts vēders un pat līķa sadalīšana daļās (lai nebūtu jālieto vārds sakapāšana) nelīdzēja. Beigās līķa daļas tika pakārtas kokā un sadalījusies grupiņa devās atpakaļ pie kareivja.

Kareivis pa to laiku bija pieveicis vēl vienu goblinu un atšifrējis vēstuli, kas norādīja uz vēl vienu kapu kur glabāts kāds Rengundas kara veterāns.

Kara veterāna kaps tika atrasts, līķis šoreiz netika apgānīts, taču kapā tika atrasta lādīte, kurā domāja, ka iekšā ir mēris vai vēl kas briesmīgāks par lāstu, tādēļ vaļā netika vērts līdz nebija smagi elsdami un pūzdami nonākuši līdz nometnei pie maga.

Mags neko briesmīgu nesajuta, tādēļ lādīte tika atvērta un atrasta vēl viena vēstule, kas stāstīja, ka mirušais ir Viņaides karavadonis, ka medījis nolādēto tīstokli un beigās no vecuma nomirsi tā arī to neatradis, tik zelta atslēgu. Ak, nabaga nelga, viss mūžs paiet dzenoties pakaļ dārgumam, kas pie tam vēl nolādēts, taču beigās vien tumša bedre un smiltis uz ģīmja, jo nāve un tārpi nešķiro.

Bērtuļa pārtijs saskuma, jo iedzīvojās maldīgā priekštatā, ka zelta atslēga palikusi līķim kaklā, tādēļ kareivis nolēma doties apčamdīt mirušā kaklu, kamēr Bērtulis un pārējie paliks apmetnē atpūtināt nogurušos kaulus.

Puskociņš atpūtas mirkli izmantoja godam un atgūlās uz lupatām kas bija samestas pie ugunsvietas. Pūtās viņš vairākas stundas. Pa to laiku paspēja atgriezties kareivis ar tukšām rokām, jo atslēga tomēr nebija bijusi mirušajam kaklā, bet gan kur laika gaitā zudusi vai nozagta.

Cerība par tīstokļa atrašanu no vienas puses likās bezcerīga, taču atklātie pavedieni sapinās, kā izritināts dzijas kamols un tina prātu domu mežģus, kas ik mirkli apmaldījās dziļākā neprātā, līdz domas par kaulu pūtināšanu pieveica prāta asumu un Bards nolēma, ka aktīvs tīstokļa meklētājs nebūs, tādēļ kareivis Saimons metās uz vienu roku ar kādu nepazīstamu magu un teica, ka dosies tīstokļa meklējumos, bet mēs pārējie, lai ejam slānīt Lutausi ar citiem iekarsušiem karstgalvjiem.

Un bards devās sist Lutausi, bet ak zemes dzīles un rietošās saules stari, tas bardam gandrīz maksāja dzīvību. Lutausis tika atrasts un nogalēts, taču brašo cīnītāju rindās bija iekļuvis kāds jukušais, kuram putas tecēja no lūpām un no ausīm līda zirnekļi. Šis vīrs, bez goda un kauna pacēla savu loku pret cienījamo magu Žani Kāpostiņu un pēc tam pret nabaga nevainīgu bardu, kas tik dziedāja savu dziesmu.

Un dziesma man jāsaka bij varen skaista un jauka, žēl tik ka ausis bez gaumes un ritam izjūtas to nespēja saklausīt.
http://www.lyricsdepot.com/manowar/the-god...eavy-metal.html

Jukušais izšāva pa bardu, bulta trāpīja galvā un būtu maksājusi Bērtuļa dzīvību ja vien viņu nebūtu glābusi dziesma ko viņš dziedāja. Dziesma kas deva papildus dzīvības spēku tiem kas tuvumā. Barda dzīvība palika karājamies uz viena mata galiņa, kuru noturēja tik drebelīgā praktiski nedzirdamā barda dziesmas nots.

Un Puskociņš meta pie malas visu cīņas dvesmu un skrēja mežā ko kājas nes neatskatīdamies. Viņš aizbēga no putainā šāvēja un glāba savu dzīvību ar dziedinošo spēku.

Palicis viens nekurienē bards saprata, ka jādodas atpakaļ uz ciemu.
Ciemā viņš nonāca sveiks un vesels un patiess bija viņa prieks, kad pēc mirkļa redzēja vedam putaino veci sasietu, kuru kalna galā publikai par prieku nogalināja un noripināja pa ‘’Nāves ceļu’’ lejā. Atskanēja asinskāri sajūsmas saucieni. Arī bards lēkāja no prieka.

Bet ko nu par sīkumiem, vakars sliecās uz beigu pusi un tumsa lēnām tuvojās. Apmetnē varu bija sagrābis magu konklāvs kas risināja dažādas sadzīves problēmas, kā gredzena atņemšana vientuļai padauzai un tā atdošanu trakajai vecenei kas sēroja par savu apgānītā vīra līķi.

Ik pa laikam nāca informācija, ka Nolādēto tīstoklis ir tuvu, jo apmetnē atgriezās liķbāli ļaudis, kas pārāk tuvu bij nokļuvuši lielajam noslēpumam, tādēļ tas viņu dzīvības sula bija sākusi izdēdēt. Izdēdēta jo bija kāpuši pār kalniem un lejām un līduši alā kur rēgojās pieķēdēta metāla truba, kurā iekšā bija jābūt tai nolādētajai mantai.

Nepagāja ilgs laiks un truba tika iznesta no alas un nogādāta apmetnē. Cik gan nāves nebija bijis, cik gan bija vaidi skanējuši dēļ šī izstrādājuma, kurā iekšā bija jābūt tai Nolādētajai lietai.

Bērtulis to visu nespēja paciest jo viņa sirdi plosīja sāpes par mirstīgās pasaules pasaulīgo dabu, kas neizbauda dziesmas skaistumu un neķer stāstu rindu jaukumu, tādēļ pagriezās uz meža pusi un devās pie sava sudraba ēzeļa, lai dotos uz citām vietām pierakstīts stāstus un notikumus.

Ar to es arī dārgo lasītāj atvados, jo Bērtuļa Puskociņa piedzīvojumi Loras ielejā ar šo arī beidzās!