Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Pūķēns Sāra]

Rinamalo, Luna, Lapsa, Narus:
Taciņa turpināja vest uz priekšu, nemanāmi veidojot lokus un cilpas un vedot tālāk no nelielā koku ieskautā laukumiņa, kuru jau sen nevarēja manīt.
Ejot un sarunājoties Narus saklausīja smalku zvaniņa skaņu, kas gandrīz tūlīt pat apklusa. Skaņa nāca nedabīgi tuvu, var teikt blakus, bet tā vietā, lai liktu satrūkties un domāt par briesmām, šī skaņa deva sava veida drošības izjūtu, it kā blakus būtu kāds labs draugs, kurš ieradies vinu aizstāvēt un šis zvaniņš norāda, ka tas ir blakus, bet neviens cits, varbūt izņemot Lunu, jo viņš atradās vistuvāk Narusam, šo skaņu nedzirdēja.
Nekas apkārt nemainījās, tie paši koki, tie paši nelielie krūmu puduri, brūnā zeme zem kājām un svešu putnu dziesmas, kas nāca no lielas tālienes, šķita, ka šī taciņa vedīs taisni mūžību līdz viņus aizvedīs līdz galapunktam, bet par nelaimi drīz vien atklājās, ka tā nebūs, jo taciņa sazarojās, vedot vai nu pa labi, vai nu pa kreisi. Karte arī nespēja īpaši palīdzēt, jo neviens no puišiem to nespēja nolasīt, bet bija uzzīmētas vairākas taciņas, kas sazarojas, dažu šādu taciņu galapunkts, bija aplis, dažu trijstūris, bet šobrīd viņiem pašiem nācās izlemt uz kuru pusi iet.


Rauko, Faia, Vesavots:
-Kas esmu es?- balss pārjautāja nemainot intonāciju ne pa toni, tā šķita tik pat vēsa un neko neizsakoša kā iepriekš, kaut gan neteica īpaši iejūtīgus vārdus, -Labāk pajautā, kas esi pats?- šajā reizē varēja noteikt, ka balss nāk no augšas, no kokiem, kuru galotnes savijās virs necilā placīša, kad acumirklī blakus Faiai placītī jau stāvēja jauns puisis, kurš gandīz galvas tiesu bija garāks par meiteni blakus. Puisim bija sniegbalti, uz visām pusēm izpūruši mati, kuru galos bija savāda paskata zvaniņi, un nopietnām, pat vienaldzīgām dzintarkrāsas acīm - šķita ka viņa zīlītes ir nevis apaļas kā ierasts, bet gan iegarenas kā kādam no kaķa dzimtas. Mugurā tam bija platas melnas bikses un tāda paša toņa jaka, ap kaklu tam bija apmests tumši sarkans audums, kurš bija viegli padriskāts, tieši tāds pats kā ap gurniem. Viena no rokām - kreisā - bija apsaitēta un to klāja tāda kā piedurkne, kuras augša pazuda zem auduma ap kaklu, otra roka bija gandrīz atklāta, ja neskaita savāda tipa cimdu bez pirkstu galiem un kurš sākās no elkoņa. Divās vietā uz sejas bija manāmas rētas, tieši tāpat kā uz neaizsegtās rokas, bet tā pieri sedza savāds simbols, kuru Faia pazina kā dzīvības, spēka, saules, zemes un citu elemntu simbolu - tas skaitījās viens no spēcīgākajiem simboliem šamanismā. Šāds simbols gan aizsargāja, gan deva spēku un šādu simbolu bija tiesības tetovēt tikai ciema vecākajiem vai tiem, kuri bija sasnieguši šamanisma augstāko punktu, jo šis simbols deva ne tikai priekšrocības, bet tas spēja nest arī ļaunu, ja tā nēsātājs vai radītājs bija pārlieku vājš un nespēja apvaldīt tā spēku. Ja runājam par ieročiem, tad tādus nevarēja manīt puisim, bet Faia, kura pazina šo puisi kā vienu no sava ciema, labi zināja, ka ieroči viņam ir un ja viņš tika sūtīts šajā pārbaudījumā, tad viņas gaišajai nākotnē tika mesta tumša ēna, ļoti tumša.
-Vai kāds no jums ir apskatījis karti?- puiša vēsā balss, kas spēja savā vēsumā aizvainot un likt domāt pat lielu iedomību, pārdunēja pār laukumiņu, bet Faia zināja, ka šis puisis savu mūžu nav runājis savādāk un viņa pat nezināja vai viņš ir spējīgs runāt savādāk kā tikai vēsi un bez emocionāli.