Pēcvārdi, kad viss briesmīgais jau garām ^^ Opcijas

[Sindra]

Spēle nu ir pagājusi un ir laiks apskatīt to, kas patika, kas nē un pateikties organizatoriem par ieguldīto darbu.

Liels, liels paldies spēles organizētājiem!! Spēles ideja man ļoti patika, tikai nu jā. Šobrīd es ne tuvu neesmu tādā fiziskajā formā, lai nepārtraukti rāptos kalnos. Patiesībā šī spēle ritīgi diskriminēja rešņus, jo viņi tajā nevarēja ņemt aktīvu dalību. Nu neko. Vēl viens iemesls cīnīties ar lieko svaru, jo izrādās, ka nu jau tas traucē arī larpot.

Vēl tā diskriminēja arī nedaudz tizlos cilvēkus, kuri pēc viena šļūciena uz pakaļas, visu atlikušo spēles laiku vaidēja par neciešamām sāpēm. Patiesībā jau pret vakaru arī slaidie cilvēki izskatījās kā visu dienu būtu skrējuši maratonu, aktīvi piedalījušies distanču stafetēs. Kad devos mājās mundrums bija vērojams tikai Kamaza un Fluffy barbara Jāņa sejās. Nu varbūt vēl kāda kurš joprojām aktīvi kvestoja. Nu ar to visu es gribēju teikt, ka manuprāt spēli būtu iespējams izbaudīt, ja tā būtu notikusi normālā poligonā. Jo pat ja man teiksim nebūtu problēmas ar uzkāpšanu kalnā fiziskās formas dēļ, tad man tik un tā to būtu grūti izdarīt kleitā. Un tas nozīmē, ka kaut kādus čarus ar grezniem tērpiem, daudz visādu plīvojošu figņu šā kā tā spēlēt nevar.

Nenoliedzami spēles norises vieta (Nē!! es to atsakos saukt par poligonu) ir skaista un mums prieks, ka Kamazs mums šo vietu parādīja.
Bet nu jā. Ceru, ka GM komandas nākamā rīkotā spēle tomēr notiks spēlētājiem draudzīgākā vietā un varēs vairāk aktīvi spēlēt visi neatkarīgi, no rases, fiziskās forms un reliģiskās pārliecības.

Un BTW, ceru, ka Tīstokli beigās izdevās nokabināt no trubas vai kur nu viņš tur bija pieķēdēts.
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Lich]

Pūkainā barbara Flafija pēcspēles emocijas.

- Lokācija bija pirmais, kas piesaistīja uzmanību. Pieņemu, ka kādu tā mazliet arī atturēja un laupīja spēles prieku, bet man vieta šķita ļoti laba. Kalni un lejas pašas par sevi jau radīja tādu actionu, ka vairs nevajadzēja ne 100 npc monstrus ar ko cīnities, ne nonest pretiniekus, lai sajustos pietiekami izārdījies.
- Patika sistēma ar nelielajiem partijiem un pietiekami daudzajiem kvestiem. Levelošanās process un klašu mehānika (vismas barbara) bija patīkami vienkārša, bet tai pat laikā varēja sajust konkrētu tēla progresu spēkā. Arī geimi bija ļoti pozitīvi lādēti un pretimnākoši.
- Vēl ļoti jauki bija ejot ar alķīmiķi lasīt komponentus, kā arī lietot izdalītās kartītes, tas radīja sajūtu, ka visapkārt ir spēles pasaule, nevis vienkārši diedzu pa pļavu.

Kopumā viena no foršākajām spēlēm, kurā esmu piedalījies - paldies GM un pārējiem spēlētājiem!

Nobeigumā neliels atstāsts par to ko sanāca pa visu spēles laiku sadarīt:
- Sākumā ar savu pārtiju devos apraudzīt lutausi un noskaidrot, kas pavalstniekam uz sirds. Sarunas nevedās, izcēlās kautiņš un nācās atkāpties (nopirkām gan pietiekami laika, lai sagūstītā meitene varētu aizbēgt).
- Nākamais piedzīvojums bija dwarfiene ar sliktu redzi, kura lūdza atrast pazaudēto ieroci. Tā arī izdarīju. Bet nu dwarfiene tāda tiešām akla. Kāpjot pa klinti uz pēdējiem pakāpieniem grīļīgajai dwarfienei pasniedzu pretī palīdzīgu roku, bet šī pat nepamanīja.
- Tad Šeidijs mani noalgoja palīdzēt atgūt vienu amuletu no riebējas. Kopā ar citiem piedzīvojumu meklētājiem atradām riebēju, mazliet parunājam, pacīnījāmies un tad šī metās bēgt. No sākuma atrāvās tā ka gandrīz redzēt nevarēja, bet tad sāku panākt un kulminācijā pārīs mežonīgi lielos soļos nonesos lejā pa garu nenormāli stāvu nogāzi, kuru klāja slapju dubļu kārta. Tai brīdī sajutos pilnībā saplūdis ar savu barbara tēlu. Tur lejā arī panācu riebēju un kamēr šī domāja, kur tālāk sprukt, pieskrēja pārējie un mēs viņu veiksmīgi sagūstījām. Kopš tā brīža Flaffijam pie Šeidija iestājās atlaides :)
- Tālak ar lokšāvēju, un divām jaukām meitenēm (bardu un alķīmiķi) devāmies meklēt vīrieti, kurš pēc atšīfrētā tīstokļa vēstījuma vēl esot dzīvs, uz ieteci Loras upē pie sarkanās klints. Atradām tikai kaut kādu apgānītu kapu, bet tad mūs piesaistīja spoka kaukšana. Devāmies skriešus augšā sarkanajā klintī, kur ilgi cīnījāmies ar nerimstošo spoku. Izmēģinājām visu, ko varējām iedomāties, bet beigās pusdzīviem tomēr nācās šo nolādēto vietu pamest.
- Tuvu dienas beigām savācās piedzīvojumu meklētāji no vairākām grupām un devāmies pārmācīt lutausi. Tas nenācās grūti, bet uzreiz pēc lutauša nogalināšanas ceļinieku starpā izcēlās ķīviņš. Nesapratu kur īsti tai visā stāvu, bet laikam pret mani nevienai no pusēm ienaida nebija un tiku sveikā cauri neiesaistoties. Rezultātā ieguvu maģisku amuletu, kurš padarīja mani vēl spēcīgāku nekā iepriekš.
- Vēl pirms tumsas iestāšanās un došānās prom no spēles paspēju pavadīt vienu bardu un reindžeri mistisku aprakstītu koku meklējumos. Tos mēs neatradām, bet ceļs bija interesants un dabūju apskatīt vēl neredzētu poligona pusi.

PS: Vienīgi fotoaparāts samirka un nevarēju neko iebildēt. :( Varbūk kādam citam ir kāda bilde?

Šo rakstu rediģēja Lich: 17.08.2008 18:47