kapi, nu kapi par sevi Opcijas

[kaiva]

gribētos zināt ko jūs par šito domājat

man piem liekas nevajadzīga visa tā lielā būšana. braukāšana un ņemšanās. smuki jau izkatās bet kam tas vajadzīgs? apkopt kaut kādu vietu kur noraktas tavas nīcīgās miesas. jā simbolisms un ceremonijas ir forši savu reizi bet tikai kamēr tas nesāk apgrūtināt- un šitas kā ir pašlaik nav manā gaumē.
kapēc nevar uzstādīt ievu vai ozolu un miers? kad dikti iegribās tad arī aiznes to puķi. a tā viņas taču tikuntā sakalst un smuki smaržo puķūdens starp trūdošām lapām. (Nē nu principā jau romantiski, kaut kādai gotikai tač dzīvē jābūt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )
nav jau arī tā ka man dikti besītu: vienīgais, ka tas tik bieži cilvēkiem iekrīt tad kad ir svarīgas lietas ko darīt. it sevišķi ja tie (kapi) atrodas tik tālu ka jābrauc ar vilcienu pusotra stunda un ar tramvaju pusstunda plus aiziet 3 ls un visa diena čupā.
un tas viss (kopšana vai nekopšana un uzskati) nekādā veidā neizska to cik ļoti mēs esam mīlējuši tos cilvēkus vai ar kādām domām pieminam. Liela daļa kapu loveru to dara aiz tīksmas paštaisnuma sajūtas vai laimīgi barojot savu mīļo mazohismu

tas arī nekādā veidā nenozīmē to ka es tagad kaut ko pārmestu tiem kam šī sistēma patīk.

manā gaumē (ja obligāti kaut kam jābūt) būtu kā pa vecam: tiem kam ir lauki un daudz vietas un dzimtas mājas vienmēr var atrast kādu skaistu stūrīti kur apglabāt vai nu miesas vai vai vēl labāk pelnus

bet VIS-labāk būtu netaisīt neko. izkaisīt pelnus (videi nekaitīgā veidā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) ) un atcerēties tad kad pašam gribas atcerēties. nezin vai mēs regulāri liekot sev sataisīt nopietnu ģīmi utml izdaram kaut ko labu aizgājušo gariem vai paši sev. un ja kāds šitā izdara labu savai sirdsapziņai tad nu gan tā (sirdsapziņa) ir s**a vērta.

nu tādā veidā
lūdzu izsakiet savas domas
(rādās ka tāda pavediena nebija)

Šo rakstu rediģēja kaiva: 01.11.2007 16:13

[Roviela]

Man nepatīk, aizejot uz kapsētu, redzēt aizaugušus kapus. Visbiežāk tiešām ir tā, ka neviena paša vairs nav, kurš varētu atnākt un tos sakopt. Bet mūsdienās tikpat bieži ir tas variants - radinieki ir, bet uz kapiem nenāk neviens (slinkums, "a priekš kam", "man nevajag", u.c. tādi varianti). Es uzskatu - ja kāds zina par konkrētu "savu" kapu eksistenci, tad viņam ir pienākums tos vai nu kopt, vai paziņot kapu pārzinim, ka to neviens nedarīs un pēc noteiktajiem gadiem var mierīgi rakt virsū kādu citu. Vismaz tas, otrais, ir jāizdara. Tā, lai būtu godīgi pašam pret sevi, nevis, lai izliktos labāks kā esi, t.i. atrodot aizbildinājumus, lai nekoptu savu tuvinieku kapus.
Cita lieta, ka daudziem kapi ir psiholoģiski vajadzīgi (meditācijai, mieram, parunāties ar tuvajiem, u.tml.), bet daudziem galīgi nav vajadzīgi, jo viņi nejūt nekādu pienākumu pret saviem senčiem arī tad, ja tie vēl dzīvi, kur nu vēl, ja miruši. Un arī par sevi viņiem ir vienalga - noraks, sadedzinās, kops kāds, nekops - vienalga. Citiem atkal nav vienalga. Tas galīgi nav izšķirams ar "man nevajag - tātad kapus nevajag". Te noteicoši ir un paliks tie, kam vajag (tradīcijas, reliģiskā pārliecība, iekšēja nepieciešamībs, utt.). Cita lieta - praktiski visādi apsvērumi (zemes dārdzība, kad kapavietas kļūst tik dārgas, ka izdevīgāk ir nelaiķi kremēt un urnu turēt mājās, piemēram), un, galu galā, mode.