kapi, nu kapi par sevi Opcijas

[kaiva]

gribētos zināt ko jūs par šito domājat

man piem liekas nevajadzīga visa tā lielā būšana. braukāšana un ņemšanās. smuki jau izkatās bet kam tas vajadzīgs? apkopt kaut kādu vietu kur noraktas tavas nīcīgās miesas. jā simbolisms un ceremonijas ir forši savu reizi bet tikai kamēr tas nesāk apgrūtināt- un šitas kā ir pašlaik nav manā gaumē.
kapēc nevar uzstādīt ievu vai ozolu un miers? kad dikti iegribās tad arī aiznes to puķi. a tā viņas taču tikuntā sakalst un smuki smaržo puķūdens starp trūdošām lapām. (Nē nu principā jau romantiski, kaut kādai gotikai tač dzīvē jābūt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )
nav jau arī tā ka man dikti besītu: vienīgais, ka tas tik bieži cilvēkiem iekrīt tad kad ir svarīgas lietas ko darīt. it sevišķi ja tie (kapi) atrodas tik tālu ka jābrauc ar vilcienu pusotra stunda un ar tramvaju pusstunda plus aiziet 3 ls un visa diena čupā.
un tas viss (kopšana vai nekopšana un uzskati) nekādā veidā neizska to cik ļoti mēs esam mīlējuši tos cilvēkus vai ar kādām domām pieminam. Liela daļa kapu loveru to dara aiz tīksmas paštaisnuma sajūtas vai laimīgi barojot savu mīļo mazohismu

tas arī nekādā veidā nenozīmē to ka es tagad kaut ko pārmestu tiem kam šī sistēma patīk.

manā gaumē (ja obligāti kaut kam jābūt) būtu kā pa vecam: tiem kam ir lauki un daudz vietas un dzimtas mājas vienmēr var atrast kādu skaistu stūrīti kur apglabāt vai nu miesas vai vai vēl labāk pelnus

bet VIS-labāk būtu netaisīt neko. izkaisīt pelnus (videi nekaitīgā veidā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) ) un atcerēties tad kad pašam gribas atcerēties. nezin vai mēs regulāri liekot sev sataisīt nopietnu ģīmi utml izdaram kaut ko labu aizgājušo gariem vai paši sev. un ja kāds šitā izdara labu savai sirdsapziņai tad nu gan tā (sirdsapziņa) ir s**a vērta.

nu tādā veidā
lūdzu izsakiet savas domas
(rādās ka tāda pavediena nebija)

Šo rakstu rediģēja kaiva: 01.11.2007 16:13

[Mattiass]

manā gaumē (ja obligāti kaut kam jābūt) būtu kā pa vecam: tiem kam ir lauki un daudz vietas un dzimtas mājas vienmēr var atrast kādu skaistu stūrīti kur apglabāt vai nu miesas vai vai vēl labāk pelnus

Piekrītu. Vislabāk pēc tam tajā vietā iestādīt koku. Un ticiet man, tas uzaugs, pie tam ļoti labi! (Iemeslus meklējiet bioloģijā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )
Un var jau ticēt, ka tas koks ir vieta, kur iet un pieminēt savus tuvākos, un tas pat būs skaistāk un dabai noderīgāk, nekā tradicionālo kapu variants.

Un vispār. Kā mirst citi dzīvnieki? Viņiem nav kapulauku. Visa daba ir viens milzīgs kapulauks, un uz katras zemes vietas, kur vien jūs nenostātos, kaut kas ir nomiris. Un tam pa virsu ir daba. Iespējams, arī cilvēkiem tā vajadzētu rīkoties. Ne jau atstājot līķus, kur pagadās, protams, bet, iespējams, sadedzinot, aprokot zemē (var sev tuvā vietā, ja tas ir laukos), un iestādīt tur koku vai krūmu, lai tas atgādinātu par mirušo. Un, piemēram, tas pat būtu poētiski, sev līdzi no tāda krūma kādā reizē savākt ziedu.

Tā ir tradīcija.

Ne visas tradīcijas mūsdienās ir labas un noderīgas. Daudzas patiesībā ir apkarojamas, tikai cilvēkiem ir tieksme ieciklēties un darīt kaut ko, jo tā vienmēr ir darījuši un sabiedrība to uzskata par pareizu esam. Es gan nesaku, ka tas ir šis gadījums. Ja kapi jau ir, tad tie ir jākopj, bet varbūt nevajag radīt jaunus.

No pīšļiem tu esi cēlies, par pīsli tu paliksi.

Neprecīzi.

vispaar. "no zemes tu esi naacis, par zemi tev jaapaliek."

Jau tuvāk.

Mirsti, kaiva.
Nekādi tev nevaru piekrist.
Cilvēku mūžs ir tik īss - kā mēs atcerētos, no kā esam nākuši, ja neapmeklētu pēdējo šo sakņu piemiņu - kapus?
Es gribētu , lai mani atceras, un gribētu kādu gotu pārīti uz sava kapa, ojā!
Kaut vai fotografējoties.
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Tad jau arī tu — mirsti. Dabūsi kapus iepazīt kā no ārpuses, tā arī, tā teikt, no iekšpuses. Jā, gotu pāris uz kapa ir kruti, bet tev par to būs nospļauties.

Tieši tā — cilvēku mūžs jau tā ir īss. Kapus paspēsim iepazīt (tajos uzturoties) ļoti labi arī vēlāk, un tad mums nebūs dižas iespējas izvēlēties, tad priekš kam tajos vēl norakt savu dzīvi, kamēr varam darīt ko citu?

Katra cilvēka paša izvēle, vai viņš vēlas tikt tur apglabāts pēc nāves, vai nē.Un tie, kas ir izvēlējušies būt apgalābāti, ir jāciena un nav jādomā par tā pareizību.

Tikt apglabātam kapos parasti ir paša izvēle, bet tad jārēķinās ar to, ka neviens negribēs (vai nevarēs) tavu kapu apkopt. Jo gadās dzīvē tādi kuriozi gadījumi, ka aiziet relatīvi īsā laika posmā visi radiņi līdz pēdējam, viens aiz otra. Protams, pretstatam varu atgādināt par gadījumu, kur džekam nomira sieva un kopš tā laika viņš katru dienu kopj viņas kapu, bez maz vai guļ uz tā un lūdz Dievu, kaut tas ātrāk paņemtu arī viņu pie sevis un viņi abi varētu satikties. Kā līdz šim, sirmais vecis ir spirgts un žirgts un nemirst jau cik gadus, pat tūristi mēdz piestaigāt, uzmest aci.

Cita lieta — cilvēks ir vēlējies, lai viņu sadedzina, bet viņu tāpat apglabāja (jā, viens tāds gadījums ir bijis man tuvs, nezinu, vai bija labi neņemt vērā mirēja vēlmes). Tādā gadījumā kaps noteikti ir apkopjams — jo cilvēka vēlmi pēc būtības to citiem aiztaupīt šie citi nemaz neņēma vērā.

Atzīsim taču, ka šī īgnuma pamatā ir nevēlēšanās pacelt savu gravitācijas centru no krēsla un sagrābt pāris lapiņas un izravēt zāli. Tas nav grūti, tajā pat var atrast kaut ko medetatīvu. Apkārt ir klusums un miers un ir iespēja apcerēt dažādas domas, kas ikdienas steigā kaut kur pazūd.

Ne visiem kas tāds ir vajadzības. Bet teiktajā ir daudz patiesības.

Labi, kāds man oponēs, ka tā tas nav, bet tad es teikšu ko citu - mēs raudam par cilvēku nāvi nevis tāpēc, ka mums ir žēl viņa, bet tāpēc, ka mūsu dzīve būs savādāka bez viņa.

Nav tiesa. Vieni raud, jo izrādās — tā taču ir pareizi. Otri raud, jo atceras, ko īsi pirms cilvēka nāves pret viņu nebija izdarījuši, kā nākas. Un cik tas ir nenovēršami — neuzdots jautājums, nenoskaidrota informācija, neuzzināts viedoklis, nebijusi kopība, jo tu, idiot, attiecīgajā laika posmā to uzskatīji par mazāk svarīgu. Un tici man — es zinu, par ko runāju. Nē, bērēs es nekad neraudu. Kāpēc žēlot? Tāda ir dabiskā lietu kārtība. Tas notiek. Cilvēki mirst, es arī miršu. Patiesībā, mēs pamazām visu laiku mirstam. Bet, aizejot uz kapiem (ko es parasti izvēlos darīt bez pārējās ģimenes, aiziedams dažas stundas vai dienu pēc ģimenes pasākuma kapos), mani vienmēr plosa atmiņas, kad stāvu pie cilvēka, kas man ir bijis tuvs, kapa.

Un kapi ir šausmīgs atgādinājums tiem jaukajiem laikiem ko jūs pavadījāt kopā.

Par ko arī ir runa.

Bet šo pašu funkciju arī pildītu tas pats attiecīgajā vietā iestādīts koks vai krūms. un būtu skaistāk, nekā kapakmens. Turklāt šāds augs, kas izaugtu no zemes, kur guldītas miruša atliekas, arī atgādinātu par dabā esošo dzīvību un atdzimšanu. Kazi, varbūt tajā pat mīt tavs sencis?

tikai nedomāju ka ir forši ja tas tev nāk uzspiestā kārtā: vot tieši tagad tev jābrauc un jāapcer kad varbūt- un visai bieži tu vairāk esi vajadzīgs dzīvajiem-darbs mācības uc

Tā nereti ir.