Nārnijas un tās kaimiņu plakanā pasaule Opcijas

[ils]

Pētera Tjuļeņeva raksts "Mir fantastiki" jūlija numurā.

Klaivu S. Lūisu bieži salīdzina ar Džonu R. R. Tolkinu, bet "Nārnijas hronikas" - ar
Viduszemes teiksmām, taču abu rakstnieku pieejai abu izdomātajām pasaulēm ir vismaz
viena būtiska atšķirība. Tolkins savu pasauli izstrādāja gandrīz visa mūža garumā, viņa
melnraksti un uzmetumi sastāda pusotru desmitu sējumu. Ja būsim uzcītīgi, tad Ardu mēs
varam iepazīt līdz pēdējam sīkumam. Lūisam galvenais nav ticamība un dekorāciju perfektums,
bet gan grāmatu idejiskais piepildījums, to neacīmredzamais simbolisms. Nārnijas pasauli
nesauksi par detalizēti izstrādātu. Vienkāršs piemērs: visi tās iemītnieki runā vienā valodā
(pat burve Džedisa, kas ieradusies šeit no cita visuma) - angļu valodā un labi saprot viens otru.
Tāpēc stāstot par Lūisa visumu, mums nav rūpīgi jāapraksta šeit esošās valstis un tautas, bet
jāsaprot, ko tās nozīmē idejiskā plāksnē.
Nārnijas pasaule ir iekārtota savādāk, nekā mūsējā. Tā ir plakana un to sedz debesu kupols,
pa kuru kustas ugunīgais saules disks un mēness. Uz saules ir dzīvība: grāmatās minēti balti
putni, ziedi, ogas. Zvaigznes ir cilvēkveidīgas būtnes, kas dejo debesīs, veidojot zvaigznājus
un pareģojot nākotni. Kontinents visdrīzāk ir viens un tas aizņem pasaules rietumpusi. Austrumu
okeāns diska malā saceļ desmit metrus augstu vilni, kāds mēdz būt ūdenskritumos. Aiz
viļņa var redzēt Aslana pasauli, kas vairs neattiecas uz Nārniju.
Pretstatā gaidāmajam, dotais apraksts nemaz neatgādina Viduslaiku kristiešu priekšstatus par
Visuma uzbūvi. jau mūsu ēras sākumā vairums izglītoto eiropiešu bija pārliecināti par Zemes
sfēriskumu. Mīts par to, ka Viduslaikos mūsu planēta tika uzskatīta par plakanu, radās tikai 19. gs.
un "Hroniku" radīšanas laikā jau ne vienu reizi vien bija atspēkots. Novietojot Nārniju uz diska,
Lūiss, liekas, gribēja parādīt, cik daudzveidīgs var būt Multivisums, ko radījis Radītājs, kas
pilnīgi nav bijis ierobežots savās spējās.

Nārnija.

Valsts, kuras nosaukumu parasti attiecina uz visu pasauli, visu ciklu un visu, kas attiecas uz
Lūisa septiņiem garajiem stāstiem, aizņem uz kontinenta visai mazu vietu. Nārniju var šķērsot,
ejot kājām, pāris dienu laikā, bet jātniekam vispār tas nav nekāds attālums. Valsts izvietota
mežiem apaugušā, paugurainā līdzenumā, Lielās upes abos krastos. Austrumos Nārnija
robežojas ar Austrumu okeānu, ziemeļos tās robeža ir Šriblas upe [Tā kā praktiski neko no
Nārnijas neesmu lasījis, tad par īpašvārdu pareizrakstību latviski, tulkojot no krievu valodas,
garantiju nedodu. - ils] un Etinsmura tukšaines, rietumos - masīva kalnu grēda, kas dienvidos
pāriet Orlandijas kalnos.Valsts ziemeļrietumu daļa stipri atšķiras no pārējās teritorijas: dienvidos
no Šriblas stiepjas bezgalīgi purvi, kur mīt drūmā kvaklu tauta.

Turpinājums sekos.

[ils]

Salas.

Austrumu okeānā ir izkaisītas daudzas salas – gan pazīstamas Nārnijā un Tarhistānā no seniem laikiem, gan tādas, ko atklāja Kaspians X savā braucienā ar kuģi „Ausmas iekarotājs”. Nārnijas piekrastei tuvākā ir Galmas sala, kurā dzīvo slaveni jūrasbraucēji. Dienvidaustrumos no tās atrodas Terebintija, kur aug ozoliem līdzīgi koki. Ja no Galmas kuģot uz ziemeļaustrumiem, var nonākt Septiņsalās, no tām pēc nosaukumiem ir zināmas tikai divas: Muila un Brenna, uz pēdējās atrodas arī arhipelāga galvenā osta – Sārtā osta. Beidzot, austrumos no Tarhistānas krasta atrodas Vientuļās salas – pašas apdzīvotākās visā okeānā. Vietējā galvaspilsēta ir Šaurā osta uz Dornas salas. Šeit atrodas gubernatora rezidence, kā arī notiek aktīva tirdzniecība starp nārniešiem, tarhistāņiem un saliniekiem. Auras sala ir pazīstama ar saviem vīnogulājiem, Felimatas lielāko daļu aizņem lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Visas atzīmētās salas pieder pie Nārnijas karaļu aizjūras īpašumiem. Kad telmarinieniešu iekarojumu laikā Nārnijā iestājās pagrimums, tad 12 salas faktiski kļuva neatkarīgas, taču Kaspians X atkal panāca to iekļaušanu savos valdījumos.
Tālākās salas, ko apmeklēja „Ausmas iekarotāja” komanda, stipri atšķīrās no divpadsmit. Pūķa salā ir ala ar dārglietām, ja kāds tās iekāro, tad pārvēršas par monstru. Viens no diviem Mirušā ūdens salas avotiem pārvērš visus priekšmetus zeltā. Ohlotopu salā dzīvo varens burvis, Aslana draugs Koriakins. Tumšajā salā piepildās sapņi – visbaisākie murgi. Pēdējā no salām, kas minēta „Hronikās”, ir atvaļinātās zvaigznes Ramandu īpašums. No šīs salas līdz pašam pasaules galam plešas Pēdējā jūra. Katra no tālajām salām ir tādas vai citādas morāles mācībstunda, ko pēc tikumus mācošo romānu paraugiem sniedz lasītājiem Lūiss.

Mežonīgie ziemeļi.

Aiz Šriblas upes sākas Etinsmura – neviesmīlīgas viršu tukšaines, kas plešas daudzu dienu ceļā līdz pašiem ziemeļiem. Šeit mīt milži, truli, neaudzināti giganti, kuru galvenās izpriecas ir akmens bluķu sviešana vai savstarpēja sišanās ar akmens veseriem. Ar vienu vārdu sakot – mežoņi. Vēl tālāk ziemeļos, aiz kārtējās upes Harfangas pilī, kalnos dzīvo civilizētāki milži. Viņiem ir karalis ar karalieni, pieņemšanas, izbraucieni, medības, balles, kurās par galveno delikatesi kalpo cilvēki. Vai kvakli – milži nav izvēlīgi. Morāle ir vienkārša – izglītots un apburošs nelietis ir daudz bīstamāks par primitīvu, rupju barbaru.

***

Kā zināms, Viduslaiku bestiāriji drīzāk bija garīgas, nevis zooloģiskas grāmatas. Tajās savāktie brīnumainie radījumi kalpoja par ilustrācijām tādai vai citai morāli-ētiskai normai, kristietības noteiktiem aspektiem. Līdzīgi ir jāatšifrē arī Klaiva S. Lūisa grāmatas. Šie bērniem domātie garstāsti nav nemaz tik vienkārši, kā liekas – īpaši uz kino ekrāna. Filips Pulmans, piemēram, uzskata „Nārnijas hronikas” par šovinistisku un reakcionāru literatūru. Jā, un vai Lūisa grāmatas tiešām var atzīt par atbilstošām, tradicionālajām, kristīgajām vērtībām? Jautājums nemaz nav lieks. Galu galā, ja garstāstu jēga atrastos pašā virspusē, vai tad mēs šodien, pēc vairāk nekā 50 gadiem kopš to sarakstīšanas, lasītu šīs pasakas bērniem?