Nārnijas un tās kaimiņu plakanā pasaule Opcijas

[ils]

Pētera Tjuļeņeva raksts "Mir fantastiki" jūlija numurā.

Klaivu S. Lūisu bieži salīdzina ar Džonu R. R. Tolkinu, bet "Nārnijas hronikas" - ar
Viduszemes teiksmām, taču abu rakstnieku pieejai abu izdomātajām pasaulēm ir vismaz
viena būtiska atšķirība. Tolkins savu pasauli izstrādāja gandrīz visa mūža garumā, viņa
melnraksti un uzmetumi sastāda pusotru desmitu sējumu. Ja būsim uzcītīgi, tad Ardu mēs
varam iepazīt līdz pēdējam sīkumam. Lūisam galvenais nav ticamība un dekorāciju perfektums,
bet gan grāmatu idejiskais piepildījums, to neacīmredzamais simbolisms. Nārnijas pasauli
nesauksi par detalizēti izstrādātu. Vienkāršs piemērs: visi tās iemītnieki runā vienā valodā
(pat burve Džedisa, kas ieradusies šeit no cita visuma) - angļu valodā un labi saprot viens otru.
Tāpēc stāstot par Lūisa visumu, mums nav rūpīgi jāapraksta šeit esošās valstis un tautas, bet
jāsaprot, ko tās nozīmē idejiskā plāksnē.
Nārnijas pasaule ir iekārtota savādāk, nekā mūsējā. Tā ir plakana un to sedz debesu kupols,
pa kuru kustas ugunīgais saules disks un mēness. Uz saules ir dzīvība: grāmatās minēti balti
putni, ziedi, ogas. Zvaigznes ir cilvēkveidīgas būtnes, kas dejo debesīs, veidojot zvaigznājus
un pareģojot nākotni. Kontinents visdrīzāk ir viens un tas aizņem pasaules rietumpusi. Austrumu
okeāns diska malā saceļ desmit metrus augstu vilni, kāds mēdz būt ūdenskritumos. Aiz
viļņa var redzēt Aslana pasauli, kas vairs neattiecas uz Nārniju.
Pretstatā gaidāmajam, dotais apraksts nemaz neatgādina Viduslaiku kristiešu priekšstatus par
Visuma uzbūvi. jau mūsu ēras sākumā vairums izglītoto eiropiešu bija pārliecināti par Zemes
sfēriskumu. Mīts par to, ka Viduslaikos mūsu planēta tika uzskatīta par plakanu, radās tikai 19. gs.
un "Hroniku" radīšanas laikā jau ne vienu reizi vien bija atspēkots. Novietojot Nārniju uz diska,
Lūiss, liekas, gribēja parādīt, cik daudzveidīgs var būt Multivisums, ko radījis Radītājs, kas
pilnīgi nav bijis ierobežots savās spējās.

Nārnija.

Valsts, kuras nosaukumu parasti attiecina uz visu pasauli, visu ciklu un visu, kas attiecas uz
Lūisa septiņiem garajiem stāstiem, aizņem uz kontinenta visai mazu vietu. Nārniju var šķērsot,
ejot kājām, pāris dienu laikā, bet jātniekam vispār tas nav nekāds attālums. Valsts izvietota
mežiem apaugušā, paugurainā līdzenumā, Lielās upes abos krastos. Austrumos Nārnija
robežojas ar Austrumu okeānu, ziemeļos tās robeža ir Šriblas upe [Tā kā praktiski neko no
Nārnijas neesmu lasījis, tad par īpašvārdu pareizrakstību latviski, tulkojot no krievu valodas,
garantiju nedodu. - ils] un Etinsmura tukšaines, rietumos - masīva kalnu grēda, kas dienvidos
pāriet Orlandijas kalnos.Valsts ziemeļrietumu daļa stipri atšķiras no pārējās teritorijas: dienvidos
no Šriblas stiepjas bezgalīgi purvi, kur mīt drūmā kvaklu tauta.

Turpinājums sekos.

[ils]

Tarhistāna.

Lielākā no mums zināmajām Nārnijas pasaules valstīm, ko kādreiz dēvē arī par Kalormenu. Tarhistāna ir vairākas reizes lielāka par Nārniju un Orlandiju kopā ņemot: runā, ka abas šīs valstīs kopā ņemot nav lielākas par pašu mazāko no Tarhistānas provincēm. Par laimi ziemeļniekiem, starp Orlandiju un Tarhistānu atrodas Lielais tuksnesis, kuru lielam karaspēkam nav iespējams šķērsot. Citādi dienvidu impērija sen jau būtu aprijusi kaimiņus: tās armijas ir daudzskaitlīgas un vienmēr kaut kur karo. Tas ļauj nojaust, ka pasaulē eksistē vēl vairākas valstis, iespējams, uz dienvidiem vai rietumiem no Tarhistānas, ar kurām tā karo.
Tarhistānas daba ir visai daudzveidīga. Bez tuksneša ziemeļos, tiek minēti ezeri, kalni, tajā skaitā vulkāns – „Lagora liesmainais kalns”, sāls raktuves, pat tāda eksotiska vieta kā „Tūkstots smaržu leja”. Var saprast, ka valstī ir pietiekami daudz auglīgu zemju, lai paēdinātu daudzos iedzīvotājus. Galvaspilsēta ir Tašbaana, kas atrodas uz Lielā tuksneša dienvidu robežas, upē uz salas. No šejienes ir tikai divu dienu ceļš līdz Orlandei, taču, lai nokļūtu līdz Tarhistānas tālākajām robežām, jāšus jāpavada vairākas nedēļas. Tašbaana ir vairākas reizes lielāka par jebkuru citu pilsētu ziemeļvalstīs. Tā slīkst dārzos, tās ēkas pakāpienveidīgi paceļas pa paugura nogāzēm, kura virsotnē atrodas valdnieka pils un Taša templis. Tuksneša malā, Tašbaanas tuvumā atrodas seno vadnieku kapenes. Cita pilsēta, kas tiek pieminēta „Hronikās” – Azimbalda atrodas impērijas centrālajā daļā, kur saiet visi nozīmīgākie valsts ceļi un atrodas pasta dienesta galvenā mītne. Par citām pilsētām ziņu nav, izņemot tikai nosaukumus: Tehišbaana, Tormunta.
Tarhistāna ir cilvēku zeme. Uzskata, ka to dibinājuši no Orlandes izraidītie, taču daži pētnieki uzskata, ka tie varēja būt atnācēji no mūsu pasaules. Saprātīgu zvēru un brīnumradību tur praktiski nav: pret pirmajiem tarhistāņi attiecas kā pret parastiem dzīvniekiem, bet no otrajiem baidās. Tarhistānas iedzīvotājiem ir tumša ādas krāsa un gaišas acis, viņi valkā izsmalcinātas drānas un runā vijīgā valodā. Valsts galva ir Tisroks, kas balstās uz augstdzimušiem tarhaniem un armijniekiem. Sociālo kāpņu pašā apakšā atrodas vergi. Ziemēlos uzskata, ka tarhistāņi ir gudri, slinki, badīgi un neuzticami; Tarhistānā ziemeļniekus uzskata par neizglītotiem barbariem, kas saietas ar necilvēkiem. Tarhistāņi ir vienīgā tauta šajā pasaulē, kurai ir pilnvērtīga reliģija: panteonu vada Nāves dievs Tašs, viņam notiek cilvēku upurēšana; citu dievu vidū ir pieminēti Azarots un Zardina – „tumsas un jaunavības valdniece”; ir arī citas debesu radības.
Tieši šis politeisms ļauj pieņemt viedokli, ka Lūiss ar Tarhistānu acīmredzot nav domājis islamu. Patiešām, vietējā reliģija vairāk atgādina Kartāgas vai Feniķijas iedzīvotāju ticējumus. Taču viss cits – ārišķības, apģērbs, paradumi, ieroči, tarhistāņu pilsētas, pat viņu pusmēness formas nauda – liecina par pretējo. Stingri ņemot, Tarhistāna ir rietumu, lielā mērā kristiešu stereotipu kopums par viņiem svešo un naidīgo arābu pasauli.

Turpinājums sekos.