Nārnijas un tās kaimiņu plakanā pasaule Opcijas

[ils]

Pētera Tjuļeņeva raksts "Mir fantastiki" jūlija numurā.

Klaivu S. Lūisu bieži salīdzina ar Džonu R. R. Tolkinu, bet "Nārnijas hronikas" - ar
Viduszemes teiksmām, taču abu rakstnieku pieejai abu izdomātajām pasaulēm ir vismaz
viena būtiska atšķirība. Tolkins savu pasauli izstrādāja gandrīz visa mūža garumā, viņa
melnraksti un uzmetumi sastāda pusotru desmitu sējumu. Ja būsim uzcītīgi, tad Ardu mēs
varam iepazīt līdz pēdējam sīkumam. Lūisam galvenais nav ticamība un dekorāciju perfektums,
bet gan grāmatu idejiskais piepildījums, to neacīmredzamais simbolisms. Nārnijas pasauli
nesauksi par detalizēti izstrādātu. Vienkāršs piemērs: visi tās iemītnieki runā vienā valodā
(pat burve Džedisa, kas ieradusies šeit no cita visuma) - angļu valodā un labi saprot viens otru.
Tāpēc stāstot par Lūisa visumu, mums nav rūpīgi jāapraksta šeit esošās valstis un tautas, bet
jāsaprot, ko tās nozīmē idejiskā plāksnē.
Nārnijas pasaule ir iekārtota savādāk, nekā mūsējā. Tā ir plakana un to sedz debesu kupols,
pa kuru kustas ugunīgais saules disks un mēness. Uz saules ir dzīvība: grāmatās minēti balti
putni, ziedi, ogas. Zvaigznes ir cilvēkveidīgas būtnes, kas dejo debesīs, veidojot zvaigznājus
un pareģojot nākotni. Kontinents visdrīzāk ir viens un tas aizņem pasaules rietumpusi. Austrumu
okeāns diska malā saceļ desmit metrus augstu vilni, kāds mēdz būt ūdenskritumos. Aiz
viļņa var redzēt Aslana pasauli, kas vairs neattiecas uz Nārniju.
Pretstatā gaidāmajam, dotais apraksts nemaz neatgādina Viduslaiku kristiešu priekšstatus par
Visuma uzbūvi. jau mūsu ēras sākumā vairums izglītoto eiropiešu bija pārliecināti par Zemes
sfēriskumu. Mīts par to, ka Viduslaikos mūsu planēta tika uzskatīta par plakanu, radās tikai 19. gs.
un "Hroniku" radīšanas laikā jau ne vienu reizi vien bija atspēkots. Novietojot Nārniju uz diska,
Lūiss, liekas, gribēja parādīt, cik daudzveidīgs var būt Multivisums, ko radījis Radītājs, kas
pilnīgi nav bijis ierobežots savās spējās.

Nārnija.

Valsts, kuras nosaukumu parasti attiecina uz visu pasauli, visu ciklu un visu, kas attiecas uz
Lūisa septiņiem garajiem stāstiem, aizņem uz kontinenta visai mazu vietu. Nārniju var šķērsot,
ejot kājām, pāris dienu laikā, bet jātniekam vispār tas nav nekāds attālums. Valsts izvietota
mežiem apaugušā, paugurainā līdzenumā, Lielās upes abos krastos. Austrumos Nārnija
robežojas ar Austrumu okeānu, ziemeļos tās robeža ir Šriblas upe [Tā kā praktiski neko no
Nārnijas neesmu lasījis, tad par īpašvārdu pareizrakstību latviski, tulkojot no krievu valodas,
garantiju nedodu. - ils] un Etinsmura tukšaines, rietumos - masīva kalnu grēda, kas dienvidos
pāriet Orlandijas kalnos.Valsts ziemeļrietumu daļa stipri atšķiras no pārējās teritorijas: dienvidos
no Šriblas stiepjas bezgalīgi purvi, kur mīt drūmā kvaklu tauta.

Turpinājums sekos.

[ils]

Orlande.

Valsts, kuru sauc arī par Arčenlandi. Nārnijas tuvākais kaimiņš un uzticamākais sabiedrotais. Orlande atrodas kalnos, kas stiepjas gar Nārnijas dienvidu robežu. Kalnos izceļas Vētru virsotne, kas sargā pāreju uz ziemeļiem, un divgalvainā Olvīna smaile. Par Olvīnu stāsta, ka tas kādreiz ir bijis divgalvains milzis, kuru pieveicis Orlandes karalis un pārvērtis akmenī. Gar kalnu dienvidu nogāzi tek strauja un auksta upe, aiz kuras sākas Lielais tuksnesis, kas atdala Orlandi no Tarhistānas.
Pēc būtības Orlande ir tā pati Nārnija, tikai mazāka un ar ne tik vētrainu vēsturi. Vairums iemītnieku arī šeit nav cilvēki, turklāt karalis un augstmaņi ir cilvēki. No apmetnēm tiek minēta tikai galvaspilsēta Anvarda – pils netālu no Vētru virsotnes, kā arī vientuļnieka mītne pie valsts dienvidu robežām. Orlandē valda pirmā Nārnijas karaļa otrā dēla pēcteči un atšķirībā no Nārnijas šeit dinastija nav tikusi pārtraukta vismaz līdz garstāsta „Zirgs un viņa zēns” notikumiem.

Aslana valsts.

Tā nav vienkārši vieta, kur Lauva atpūšas starp vizītēm uz Nārniju, vai arī vēl viens Multivisuma stūrītis/ Aslana valsts ir ziedoša, prieka pilna zeme visaugstāko kalnu virsotnē – tā ir visas pasaules reizē, kas novestas līdz absolūtam ideālam, līdz bezgrēcīgai pilnībai. Kas zina, ja ļaunums neiekļūtu Nārnijā tās radīšanas brīdī, varbūt tā būtu kļuvusi tieši tāda – ideāla?
Kad Nārnijai pienāk gals, Aslans tiešā tās iemītniekus un cienīgie iemanto mūžīgo dzīvošanu viņa valstībā. Debesu valstība? Jā, bet ne tikai. „Visas īstās valstis ir tikai Aslana Dižo kalnu piekalnes.” Lauvas zeme ir vēl arī Platona ideju pasaule, kurā savākti visi uzskati par esošo, ne vien mūsu, fiziskajā pasaulē, bet arī Nārnijas mitoloģiskajā realitātē.

Turpinājums sekos.