Nārnijas un tās kaimiņu plakanā pasaule Opcijas

[ils]

Pētera Tjuļeņeva raksts "Mir fantastiki" jūlija numurā.

Klaivu S. Lūisu bieži salīdzina ar Džonu R. R. Tolkinu, bet "Nārnijas hronikas" - ar
Viduszemes teiksmām, taču abu rakstnieku pieejai abu izdomātajām pasaulēm ir vismaz
viena būtiska atšķirība. Tolkins savu pasauli izstrādāja gandrīz visa mūža garumā, viņa
melnraksti un uzmetumi sastāda pusotru desmitu sējumu. Ja būsim uzcītīgi, tad Ardu mēs
varam iepazīt līdz pēdējam sīkumam. Lūisam galvenais nav ticamība un dekorāciju perfektums,
bet gan grāmatu idejiskais piepildījums, to neacīmredzamais simbolisms. Nārnijas pasauli
nesauksi par detalizēti izstrādātu. Vienkāršs piemērs: visi tās iemītnieki runā vienā valodā
(pat burve Džedisa, kas ieradusies šeit no cita visuma) - angļu valodā un labi saprot viens otru.
Tāpēc stāstot par Lūisa visumu, mums nav rūpīgi jāapraksta šeit esošās valstis un tautas, bet
jāsaprot, ko tās nozīmē idejiskā plāksnē.
Nārnijas pasaule ir iekārtota savādāk, nekā mūsējā. Tā ir plakana un to sedz debesu kupols,
pa kuru kustas ugunīgais saules disks un mēness. Uz saules ir dzīvība: grāmatās minēti balti
putni, ziedi, ogas. Zvaigznes ir cilvēkveidīgas būtnes, kas dejo debesīs, veidojot zvaigznājus
un pareģojot nākotni. Kontinents visdrīzāk ir viens un tas aizņem pasaules rietumpusi. Austrumu
okeāns diska malā saceļ desmit metrus augstu vilni, kāds mēdz būt ūdenskritumos. Aiz
viļņa var redzēt Aslana pasauli, kas vairs neattiecas uz Nārniju.
Pretstatā gaidāmajam, dotais apraksts nemaz neatgādina Viduslaiku kristiešu priekšstatus par
Visuma uzbūvi. jau mūsu ēras sākumā vairums izglītoto eiropiešu bija pārliecināti par Zemes
sfēriskumu. Mīts par to, ka Viduslaikos mūsu planēta tika uzskatīta par plakanu, radās tikai 19. gs.
un "Hroniku" radīšanas laikā jau ne vienu reizi vien bija atspēkots. Novietojot Nārniju uz diska,
Lūiss, liekas, gribēja parādīt, cik daudzveidīgs var būt Multivisums, ko radījis Radītājs, kas
pilnīgi nav bijis ierobežots savās spējās.

Nārnija.

Valsts, kuras nosaukumu parasti attiecina uz visu pasauli, visu ciklu un visu, kas attiecas uz
Lūisa septiņiem garajiem stāstiem, aizņem uz kontinenta visai mazu vietu. Nārniju var šķērsot,
ejot kājām, pāris dienu laikā, bet jātniekam vispār tas nav nekāds attālums. Valsts izvietota
mežiem apaugušā, paugurainā līdzenumā, Lielās upes abos krastos. Austrumos Nārnija
robežojas ar Austrumu okeānu, ziemeļos tās robeža ir Šriblas upe [Tā kā praktiski neko no
Nārnijas neesmu lasījis, tad par īpašvārdu pareizrakstību latviski, tulkojot no krievu valodas,
garantiju nedodu. - ils] un Etinsmura tukšaines, rietumos - masīva kalnu grēda, kas dienvidos
pāriet Orlandijas kalnos.Valsts ziemeļrietumu daļa stipri atšķiras no pārējās teritorijas: dienvidos
no Šriblas stiepjas bezgalīgi purvi, kur mīt drūmā kvaklu tauta.

Turpinājums sekos.

[ils]

Nārnijas galvenās, ievērojamākās vietas koncentrējas gar Lielo upi. Tās augštecē atrodas Laternu staba ieleja – atskaites punkts, ne vien ģeogrāfiskā, bet arī vēsturiskā ziņā. Šeit viesi no Zemes vēroja Nārnijas radīšanu (bet Džedisa meta Aslanam ar staba lausku, no kuras rezultātā izauga laterna). Šeit tika iestādīts koks, kas sargā valsti no visām nelaimēm, šeit Simtgadu ziemas laikā satikās Lūsija Pevensija un fauns Tumnuss, šeit norisinājās arī pēdējā kauja. Edmundam Pevensijam bija Laternu staba ielejas hercoga tituls.
Tur, kur Lielā upe ietek Austrumu okeānā, atrodas Kerparavelas pils. Pēc visa spriežot, tā tika uzbūvēta vēl Nārnijas pirmās karaliskās dinastijas laikā un kalpoja par galvaspilsētu. Divas reizes pils ir bijusi pamesta: Simtgadu ziemas laikā un Telmarinas valdīšanas laikā. „Princī Kaspianā” pils tiek saukta par vienu no trim Nārnijas maģiskajām vietām, līdzās Laternas stabam un Aslana kurgānam. Kaspiana X valdīšanas laikā pils pakājē izauga pilsēta. Neskaitot šo pilsētu, vēl tiek minētas trīs apmetnes, visas pie Lielās upes: Beruna, Bebru dambis un Čipingforda. Pilsētās pārsvarā dzīvo cilvēki: saprātīgie zvēri un brīnumu radības, kas sastāda Nārnijas iemītnieku lauvas tiesu, akmeņu vietā dod priekšroku mežiem, upēm un alām.
Nārnijas spēka vietu trijotni noslēdz Akmens stabs – megalītu būve pusdienas ceļā no Berunas, kur Aslans upurēja sevi un tā atbrīvoja Nārnijas tautu no Simtgadu ziemas un Baltās burves varas. Ar laiku virs Akmens stabu tika izvedots kurgāns, kurā ir daudz eju un alu. Netālu no tā atrodas Deju laukums – tradicionāla vieta svinībām un sapulcēm. Laternas staba (ticības gaisma?), Kerparavelas (Kamelota?) simbolika nav tik acīmredzama, taču Aslana kurgāns „lasās” bez grūtībām – tā, protams, ir Golgāta.
Ziemeļos no Lielās upes atrodas vēl divi cietokšņi: Baltās burves rezidence, kas būvēta no apledojuša akmens un karaļa Miraza pils. Pēdējo cēlis Kaspiana X vecvectēvs, un tā bija galvaspilsēta Telmarinas iekarojumu perioda beigu daļā. „Prinča Kaspiana” ekranizācijā blakus pilij atrodas pilsētiņa, taču Lūisa grāmatās tāda nav minēta.
Nārnijas simbols ir – sārts lauva, monētas sauc par „lauvām” un „ozoliem”. Valsts iekārta no sākuma līdz pat pasaules galam ir viens – absolūtā monarhija. Te gan ir gadījušies „mežonīga despotisma” periodi – Baltās burves, telmariniešu laikā – taču vairums karaļu ir bijuši izglītoti, taisnīgi, cēli ļaudis. Tieši ļaudis: par īstu Nārnijas valdnieku var kļūt tikai cilvēks no mūsu pasaules. Tomēr, par spīti visām savām labajām īpašībām, karaļi pat nemēģināja atteikties no savas absolūtās varas un laiku pa laikam pieteica karus vilkačiem, raganām, un ļaunajiem milžiem – pēc būtības tādām pat maģiskajām būtnēm, tikai – no barikāžu otrās puses. Acīmredzot, tieši tādus Lūiss redzēja ideālus kristiešu valdniekus.

Pazeme.

Kā jebkura cita sevi cienoša fantastiska zeme, arī Nārnijas Visums ir izpleties, ne vien plašumā, bet arī dziļumā. Milzīga, savstarpēji saistītu alu sistēma, kas aprakstīta „Sudraba krēslā”, ir pazīstama ar nosaukumu Pazeme. Te ietilpst arī seklas alas, tādas kā zāle, kurā guļ Laika Tēvs, un Bisma valstība, kas atrodas 2 kilometrus no virszemes. Bismā tek uguns upes, kurās peld salamandras, bet rubīni un dimanti tur ir dzīvi, no tiem var izspiest sulu. Neskatoties uz to, ka „Sudraba krēslā” Pazeme tiek tēlota visai drūma (pati par sevi rodas paralēle ar neticības tumsu), tās iemītnieki ir ne mazāk dzīvespriecīgi kā pārējie nārnijieši.

Turpinājums sekos.