Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Dvēselīte]

Anastāsjia mirkli domīgi pētīja priekšā stāvošo vīrieti ar tādu skatienu, it kā viņš būtu pateicos, ko ļoti, ļoti muļķīgu, bet viņam tas būtu piedodams. Kā bērnam vai slimajam.
- Es reizēm tiešām brīnos par to, kā tu spēji izskaitļot piemērotu laiku, lai aizbēgtu, - galva smagnēji nogrozījās un gaisā uzvirmoja ķiršu tabakas smarža. - Rīkoties? Kā, tavuprāt, man būtu vajadzējis rīkoties? No Reinfeldiem es esmu vienīgā, kas neiežmiedza asti kājstarpē un neaizbēga. Šajā namā nav neviena, kurš redzētu, bet tie, kas redz, baidās rīkoties, - nu jau bija pateikt par daudz. Bet viņa sāka kļūt dusmīga. Viss, kas notika tikai krājās un krājās, līdz vienā jaukā brīdī draudēja pārgāzties pāri malām un aizskalot visu prom.

Loretas balss un sekojošais jautājums nāca kā auksts ūdens, atveldzinot sakarsušo prātu un piešķirot domām skaidrību.
- Tās visas ir Aksela... mīļākās, - to, ar kādu derdzīgumu un aizvainojumu viņa izrunāja šos vārdus, varēja teju vai sataustīt. - Viņš padara par vampīru katru smuko ģīmīti, kas gadās viņa ceļā. Tas ir prātam neaptverami, no kādām padibenēm viņas reizēm nāk, - izpūtusi dūmus caur degunu, Anastāsija atgādināja satracinātu, bet muļķīgi nekaitīgu pūķi. Un, ko gan viņa varēja izdarīt? Vienīgais, kas atlika, bija saglabāt pašcieņu. Tikai tas, kā vecs glābšanas riņķis, turēja virs ūdens, kurā gāzās Aksela izlietās asinis.
- Kāpēc, kāpēc... ak, Kristof! Tas taču ir tik pašsaprotami. Kamēr mēs šeit lejā godinām Džosefu, mans mīļais brālis augšā ir sarīkojis savu kārtējo izvirtību. Mājā jau visu dienu mūzika dārd tā, ka ausis krīt ciet. Bet šos savus barokļus viņš noteikti ir atsūtījīs tikai tāpēc, lai mūs izsmietu un sakaitinātu - neviens sevi cienošs vampīrs šādas izdarības ilgi paciest nespētu, un Aksels to ļoti labi apzinās, - bet viņa... viņa to bija pacietusi jau gadu. Vai es būtu kļuvusi par necienīgu vampīru? No domas vien metās nelabi.

Šo rakstu rediģēja Arsuka: 12.06.2008 09:00