Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Flightless Bird]

Kādu brīdi Loreta atkal bija ieslīgusi klusā novērošanā. Pagaidām šī loma viņai patika visvairāk, katrā ziņā tas bija drošāk nekā laipot šajos nezinājamjos ūdeņos, kad draugs var iedurt dunci mugurā, jo tam palicis garlaicīgi, bet ienaidnieks pēkšņi var kļūt draugs. Viņa ļoti labi saprata Anastāsijas nevēlēšanos runāt par savu pesonīgo jūtu un fizisko pasauli, Galu galā, es pati arī neielaistos šādā sarunā, it īpaši jau šeit, kur ir tik daudz dzirdīgu ausu, it īpaši jau šeit, kur par sienām ir ausis. Tomēr arī viņai interesēja Kristofa uzdotos jautājusm un viņa, iespējams naivi, cerēja sagaidīt atbildi uz to kādā klusākā atmosfērā.
-Es domāju, ka šīs, ēm, personas ir tikai un vienīgi Axela izklaide. Manās acīs viņām nav nekādas vērtības, pat ja viņas ir vampīres. Loreta laiski atbildēja uz brālēna uzdoto jautājumu. Tad ausīs iesitās vienas izteiktā frāze, Ja paklausās, viņas runā tā it kā mēs būtu tie mūžībā aizejošie nevis mūsu godātais tēvs, Džozefs. Atceres pasākums Rainfeldien, vai dzirdat? Patiesi, kāpēc gan viņas ir šeit, kur mēs godinam mūsu vadoni, nevis augšā pie sava visudārgā Aksela... Nu jau Loretai grūti nācās novaldīt riebumu, kas palēnām iezagās arī viņas balsī.