Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Miss Doherty]

Šodien ir viņa dzimšanas diena, es domāju, ka Aksels drīkst to nedaudz nosvinēt. Un neredzu nekādu iemeslu, kāpēc jums viņu vispār vajadzētu. Lai arī viņa centās atbildēt pieklajīgi, Estrella bija manāmi satracināta. Ja kāds vēl iedomāsies iet viņu pasaukt... lai mirušais stāv klāt. Nē, lai mirušie stāv pa gabalu. Semjuela un abu, kā viesiem patika viņas dēvēt, palaistuvju kompānija kļuva arvien kuplāka - nu tai bija pievienojušies arī Konstantīns, Ītans un Kristilla, kura pieprasīja, lai meitenes dotos prom. Estrella samiedza acis un nikni palūrēja uz Kristillu, šķiet kaut ko ātri apdomāja un atstāja promiešanu izlemt Samantai.

Kristofs pārlaida skatienu telpai, kad Anastāsija klātesošos nosauca par lielu, laimīgu ģimeni. Daži tomēr trūka. Daži, viņš pat teiktu - gudrākie, bija pametuši šo čūsku midzeni gana laicīgi. Bet tās drostaliņas, Loreta, nedrīkst neņemt vērā. Un Anastāsija īsi rezumēja arī viņa domas, par meiteņu atrašanos šeit. Tas ir nožēlojami, ka šādā reizē mēs runājam par palaistuvēm. Mirkli ieturējis drūmu klusumu, viņš netieši vērsās pie Anastāsijas Kā tēvs nomira?


Manas pēdējās vakariņas maksāja manu mīļāko. Sauss fakts bez nožēlas. Auksta mēle nolaizīja siltu asins pili uz augšlūpas, Axels nokrakšķināja kakla skriemeļus. Un man gribas vēl. Žēl, ka viss, kas pavērās skatienam bija silti, bet miruši ķermeņi. Arsēn... Mute atņirgta un mēle slīdēja pāri asajiem zobiem, uzacis savilktas jautājošā izteiksmē.