Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Margo]

Un viņi visi tur lejā, viņi visi tikai gaidīja, kamēr īstā jautrība risinājās šeit – augšstāvā Aksela personīgajos apartamentos. Ieeja tikai pašiem tuvākajiem – viņa inficētajiem. Kam vajadzēja greznas, garlaicīgas pieņemšanas, sentimentālus atceres pasākumus, ja viņš bija parūpējies par šādu ballīti. Izpriecas īsta vampīra gaumē bez lētām donoru asinīm. Jaunas, skaistas, iekārojamas meitenes, kuru dzīslās plūda īsta manta.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Aksel! nodomāja Arsēns, nopētīdams blakus sēdošo melnmati no galvas līdz kājām. Viņas nezināja, viņas pat nenojauta. Atglaudis matus no meitenes kakla, viņš uzsmaidīja, viegli noglāstīdams viņas plecu. Viņa koķeti atsmaidīja pretī. Naivi, tomēr kārdinoši. Kliedziens ka kārdinājums sasniedzis galējo robežu. Kāds jau bija atklājis mielastu. Pēc mirkļa pievienojas vēl daudz panikas kliedzienu. Muļķe! Melnmate centās bēgt, bet veltīgi. Arsēns veikli piespieda meiteni pie dīvāna. Viņa kliedza, mēģināja izrauties, taču tas tikai uzkurināja emocijas. Izredžu izrauties nebija. Viņš lēni pieliecās pie meitenes auss un vēl pirms ietrieca zobus viņas kaklā, klusi nočukstēja: Saldu miegu, mīļā!

Sekunde, līdz meitenes kliedzieni aprima, un viņš sajuta asins garšu uz savām lūpām. Sekunde, kurā uz mirkli atmiņā atausa tā cilvēciskā daļa, ko Aksels no viņa bija paņēmis. Viņam bija paveicies, viņš bija dzīvs – vismaz nosacīti. Bet vai paveiksies melnmatei? Tikai gads, kopš viņš tāpat kā meitene droši vien gulēja Aksela priekšā. Pilnībā bezspēcīgs.

Cilvēciskā saprāta paliekas noslīcināja katra asins lāse, ko saņēma viņa organisms. To nomainīja vienaldzība, tad svētlaime, kas piepildīja ķermeni. Un tad viss bija galā. Viņš nolaizīja lūpas, tad, atspiedis muguru pret mīksto dīvānu, aizvēra acis, ieklausīdamies vēl pēdējo kliedzienu polifonijā.