Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Džezā tikai Meit...]

Šarī sejā un smaidā parādījās arī nedaudz patiesa prieka. Viņai vienkārši bija garlaicīgi un viņa vēlējās doties projām. Kad parādīsies Aksels un izteiks runu, viņa pēc tās uzreiz dosies prom.
- Man prieks par jums. Starp citu, vai redzējās to jauno izstādi? Kā sauca to mākslinieku.. Romēns.. jā. Tā bija tiešām brīnišķīga. – Sieviete teica, acīm kļūstot sapņainām.
- Sen nebiju redzējusi ko tik labu. Kaut kas, kas tik ļoti labi raksturotu mūs.. – Viņa piebilda, pārliekot kādu matu šķipsnu aiz auss. Viņa ieķērās Ītana elkonī, gaidot vai vīrs ko vēl teiks. Aizvien siltās jūtas, pieķeršanās un kaisle pret viņu nebija apsīkusi. Šarī patiesi šķiet mīlēja savu vīru un bija laimīga būt ar viņu kopā. Liela daļa vampīru vienkārši aizrāvās ar īsiem romāniem, mainīja savus partnerus kā apģērba gabalus, vienkārši dzīvojot baudai. Nu jā, arī Šarī kādu laiku to izbaudīja, bet tas viņai ātri sāka apnikt un nekas jau viņai neliedz arī tagad ko tādu atsākt.. Apkārtējās sarunas bija garlaicīgas un viņu tās neinteresēja. Visu laiku nemierīgu darīja doma par šīs nakts pastaigu. Bet ko darīt? Sieviete izlēma piesaistīties sarunai.

- Tik bezgaumīgi. Varbūt viņš visus mūsu minējumus un teikto tagad dzird? Ja nu viņš noklausās? Lai gan - kas par to, kam viņam tas būtu vajadzīgs.. Ilga kavēšanās, lai gan kas ir ilgs vampīram? Mums taču vēl gara dzīve priekšā.. varam pagaidīt, vien nepacietība tirda. - Šarī klusi ieteicās, skatienam domīgi lūkojoties nelaiķa fotogrāfijā.