Dēmoni: Bābeles tornis, [GM][PZP][fantasy] |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Dēmoni: Bābeles tornis, [GM][PZP][fantasy] |
04.05.2008 22:35
Raksts
#1
|
|
Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem Grupa: Biedri Pievienojās: 24.05.06 Kur: Atprātojot atprātotājus... |
Bija jūnijs. Karsta vasaras diena, lai gan precīzāk būtu teikt - rīts. Nedēļa jau vilkās uz beigu pusi un, paldies Dievam, ka tā. Šī bija bijusi viena no karstākajām nedēļām kādas piedzīvotas kopš 1963. gada, kad temperatūra bija uzkāpusi līdz pat 42 grādiem. Ikviens no dzīves nogurušajiem iedzīvotājiem vēlējās, kaut ātrāk pienāktu ilgi solītā vētra un lietus atveldzētu arī šo "elles nostūri", kā bija izteicies laika ziņu diktators. Bet, nekas vēl nebija noticis un tikko bija sākusies kārtējā darbadiena.
Nahigo Numatani: Tā bija viena no graujošākajām dienām Reikas uzņēmuma vēsturē. Neskatoties uz to, ka uzņēmums skates tik pat kā nerīkoja (pēc skaita šī būs tikai otrā, bet pirmā bija tik "graujoša", ka uzreiz pēc tās, Nahigo iekļuva augstākajās aprindās), vienmēr nācās pieļaut kādus izņēmumus. Pēc neatlaidīiem lūgumiem arī Reika bija spiesta piekrist un izveidot jaunu kolekciju, kas bija jāprezentē jau rīt. Šuvējas nepārtraukti ko vēl mērīja un grieza, visriņķī skanēja šujmašīnu radītais troksnis. Pienesot rīta kafiju, Anna, viena no Reikas padotajām iedeva priekšiniecei arī lapiņu ar numuru. Ja jums skatē vēl arvien ir nepieciešams kāds... Neparastāks akcents, domāju, ka jums derētu piezvanīt šai... Brīvmāksliniecei... Viņa spēlē saksafonu vienkārši... Burvīgi! Un... nedaudz nedrošāk viņa turpināja: man šķita, ka tas piestāvētu jūsu tērpu kolekcijai... Bija redzams cik ļoti meitene bija sakaunējusies, ka atļāvusies tādai vaļsirdībai bet priekšiniecu, bet tad, gandrīz vai negaidīti viņa pastiepa uz priekšu roku, kurā bija neliela lapiņa. Virs numura bija uzrakstīts arī vārds. Penelope Vatersa. Tans Vings: Datorofiss bija neiturami piesmacis. Ventilātori bija "atstiepuši kātus" jau pirms divām stundām un nu vienīgais gaisa avots bija logs, kuru nevarēja atvērt pārāk plaši dēļ tā, ka visa palodze bija nokrāmēta ar dažnedažādiem papīriem un neviens vienkārši nevēlējās sākt tos kārtot. 3 vīrieši sēdēja pie saviem darbagaldiem un neatlaidīgi ko drukāja. Viņi nebija nedz stenogrāfi, nedz rakstnieki. Viņi visi bija programmētāji. Un tieši viņi patreiz garlaicības vadīti centās pārspēt cits citu, censdamies visātrāk izveidot stabilu kraku kādai maksas programai, kas bija paredzēta, lai nodrošinātu labāku spamu filtru, minimāli iedziļinoties arī vēstules saturā un daļēji izvērtējot sūtījumu struktūru. Tans to paspēja izdarīt pirmais. Resnītis, kas sēdēja vistālāk no viņa pie sāka lādēties: un tā vienmēr! Kā mēs sacenšamies, tu uzvari un man jāskrien pēc pusdienām... Tad, mirkli apdomājies, viņš piebilda: kā tev tik labi tas izdodas? Tikmēr, trešais programmētājs, kura mati bija saņemti zirgastē skaļi un gandrīz nepieklājīgi iesmējās: kā, tu nespēj uzminēt? Viņš pārdeva savu dvēseli velnam un iemantoja necilvēcīgas spējas programmēšanā. Karls iesmējās. Viņam pašam tas šķita ārkārtīgi smieklīgi. Apaļīgajam vīram pieceļoties, viņš tikai tik daudz kā paskatījās uz Tana pusi un pavaicāja: ķīniešu ēdienu, virtuļus, vai ātro ēdienu? Zīriuss Oe: Kopā ar grupu Alfa viņš sēdēja nelielā kabīnē. Lifta kabīnē, kas pašlaik diezgan strauji devās lejup. Visiem puišiem bija nopietnas sejas. Viņi visi zināja kurp patreiz dodas. Uz sapulču zāli. Un izsaukuma svarīgums šķita acīmredzams. Ja jau pat pulkvedis bija runājis paaugstinātā balss tonī, neko labu tas nevarēja nozīmēt. Kad lifts apstājās, stāvu indikātors vairs nerādīja stāvus, bet Oe zināja, ka tas ir tādēļ, ka šī Slepenās Apvienotās misijas sapulču zāle atradās ārkārtīgi dziļi zem zemes. 120 metru dziļumā. Atveroties durvīm, visi liftā bijušie cilvēki vieglā riksī skrēja pa tumšo gaiteni. Pie pašas ieejas kāda sieviete no malas pieskrēja un pavilka Zīriusu no citiem nostāk un klusinātā balsī sāka viņam ko stāstīt: vari teikti ko gribi, bet es zinu, ka tu neesi pilnībā tīrs... Un pat tavs priekšinieks nevarēs ko pasākt, ja tu nesadarbosies ar manu izmeklēšanas grupu. Tādēļ padomā. Videoieraksts nav viltots un ikviens ļoti labi varēja redzēt, ka tevi lode smagi ievainoja. Es pat teiktu letāli, bet pēc pāris minutēm tu atgriezies tāds pats kā iegāji... Sveiks un vesels. Vēl mirkli viņa pētīja puisi ar pētošu skatienu, it kā cerēdama caur acīm nolasīt viņa domas, kad pēkšņi durvīs parādījās liels stāvs. Ja jūs neiebilstu, Zīriuss man ir nepieciešams sapulču telpā. Tas bija pulkvedis un patreiz viņš runāja tādā balsī, kas izņēmumus nepieņem. Ne vien Zīriusam bija zināms, ka nesen bija nofilmēts kā kāds terorists viņu sašauj... Un kā vēlāk viņš piecēlās, ļaudams lodēm izbirt no viņa ķermeņa, it kā tās būtu izstumatas no tā ārā. Dreks Neters: Izmeklētāja birojs bija ne pārāk liela telpa. Centrā pie loga atradās milzīgs rakstāmgalds uz kura mētājās nozīmīgi papīri, pāris pabeigtas un nepabeigtas krimināllietas un šur tur ārā nodevīgi spraucās komiksi. Pretī galdam atradās koka krēsls ar atzveltni un tieši uz tā patreiz atradās kāda pievilcīga blondīne, kas saspringti vēroja Dreka aproci, it kā galvā pārdomātu savu ideju vērsties pie privātdetektīva. Tātad, mans tēvs mājās nav rādījies jau vairāk kā 4 dienas. Es saprotu, ka tas nav nekas slikts, bet vinš nekad nekavē... Un nepazūd nevienu nepabrīdinājis. Nu jau viņa šņukstēja. Un... Un... Un... Sieviete izplūda asarās. Uz mirkli noraustījās gaisma, kas nāca no senatnīgās lampas pie griestiem tādejādi pilnīgā tumsā atstājot puskrēslā bijušo biljarda galdu. Viņš bija zinātnieks, viņa saņēmusies turpināja: un es vēlētos, lai jūs viņa meklēšanu sāktu ar viņa darbavietu... sieviete pasniedza Drekam nelielu kartīti ar adresi. Penelope Vatersa: Atvērusi acis, Penelope redzēja baltus griestus. Pārāk baltus, lai tās būtu viņas mājas. Tātad - atkal pie kāda kavaliera. Blakus viņa nekustīgi gulēja kāds tumšmatains vīrietis. Nebija grūti pateikt to, ka viņš zem segas bija pilnībā kails. Piecēlusies viņa pamanīja, ka no guļamistabas paveras lielisks skats uz pludmali. Lielie logi nodrošināja ideālu ainavu. Pie sienas stāvēja vidusmēra darbs, kurā kāds (vai kāda) bija pacenties attēlot pa logu redzamo. Tiesa, ne pārāk veiksmīgi. Ievibrējās Penelopes telefons. Bija atnākusi ziņa: es iedevu tavu telefonu kādam cilvēkam, kurš, iespējams palīdzēs tev tikt pie nākamā darbiņa. Ja tā tiešām būs, tev būs jāspēlē saksafons. Tavs menedžeris. Nākamā frāze atkārtoti lika apšaubīt viņa intelekta koeficientu. Puisim beidzot atverot acis, vienīgais ko vīrietis bija spējīgs nomurmulēt bija: hei, skaistā! Kā patika nakts? Hella Nomēna: Deju studiju jau sāka piepidīt cilvēki. Spoguļi, kas atradās pie lielākās sienas bija nospodrināti, deju zāles grīda - novaskota. Aparatūra glīti un kārtīgi stāvēja uz kādas nelielas kumodītes. Uzticīgākie dejotāji bija ieradušies jau pirms kādām trim minūtēm un sākuši staipīt locītavas, lai iesildītos. Saules stari iespīdēja telpā, piepildot to ar saules zaķīšiem. Pie Hellas pienāca neliela auguma meitenīte un pavaicāja: skolotāj, vai šodien mēs varēsim padejot arī "īpašo deju"? To vaicājot meitenītei spīdēja acis, tādēļ bija viegli noprtams, cik ļoti viņai patīk šī deja. Jāatzīst, ka tajā nekā īpaša nebija. Tā satāvēja no vienkāršiem palēcieniem un lokanām kustībām, bet ideju Hella bija smēlusies no kādas senas rotaļas, tādēļ arī mazākiem bērniem tā tik ļoti patika. Gluži kā seni stāsti, kas ar laiku kļūst par pasakām un iesakņojas pat audzināšanas metodēs. |
|
|
07.06.2008 22:22
Raksts
#2
|
|
Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem Grupa: Biedri Pievienojās: 24.05.06 Kur: Atprātojot atprātotājus... |
Felicita Baroiko:
Dēmons mazliet iesmējās: piecpadsmit punktu jautājums? Humora izjūta laikam jums visiem, jaunajiem ir jau kopš dzimšanas ielikta šūpulī... Tad, viegli garlaikots viņš nožāvājās un piebilda: patreiz viņš ir tādā stāvoklī, kādā drīz būs visi šīs nicīgās planēteles iedzīvotāji... Mazliet iedziļinājies viņš turpināja: viņš nav ne dzīvs, ne miris, nedz mūsu dimensijā... Pēc manas aiziešanas viņš atkal būs šajā istabā un nepamanīs, ka būtu noticis kas savāds. Lūpu kaktiņi pelēkajā sejā savilkās ļaunatnīgā smīnā. Mana kārta izdarīt gājienu. Kā patika šīrīta apciemojums? Drīzāk gan pārsteigums... Bija manāms, ka dēmonam ir jautri. Cerēju, ka elles kraukļus atpazīsi... Tans Vings: Durvis atvērās ar pietiekami skaļu čīkstoņu. Pat miroņi dzirdētu kā viņš ierodas... Un tas gan nebija pārāk iepriecinoši. Skatam pavērās plaša priekštelpa. Saules stari iespīdēja pa iegareno loga rūti... Arī šeit nebija iztikts bez eņģeļu un dēmonu tēmas. Nelieli izciļņi, lielas, smagas durvis. Pie kreisās sienas bija liels, skaists spogulis ar izteikti skaisti izrotātu metāla apdari. Vairāki mazi velniņi sniedzās augšup, lai paceltu uz augšu trejžubri savam valdniekam, tiesa, Lucifera tēls bija noplauzts... Ko jūs vēlaties šajā dieva aizmirstajā vietā? Pēkšņi ierunājās kāda balss. Tā bija spēcīga un, pat neskatoties uz to, ka vārdi netika izteikti skaļi, šķita, ka tie rezonēja visā telpā. Stāvu īsti saskatīt nevarēja, jo viņš stāvēja pret gaismu, kas nāca no logiem. Zīriuss Oe: Sieviete piekārtoja savus ugunssarkanos, īsos matus un nelielās brilles. Viegli piemiegusi acis viņa paskatījās uz Zīriusu, it kā novērtētu vai viņš ir no tiem, kas uzreiz saka patiesību. Izslēgusi nelielo magnetafonu, viņa pēķšņi apsēdās viņam blakām. Vēl mirkli paskatījusies uz viņu, viņa klusītām, tā lai neviens cits to nevarētu dzirdēt pavaicāja: vai tu esi viens no tiem, kuros mūsu valsts armija ir ieguldījusi milzu naudu, lai nodrošinātu viņus ar jaunākajām tehnoloģijām? Un tas... Pārpratums toreiz tāds iznāca vien tādēļ, ka tu izmēģināji kādu jaunu bruņu apvalku? Cūkas veiksme vai arī mēģinājums iegāzt Zīriusu? Penelope Vatersa, Nahigo Numatani: Saksafona skaņas piepildīja ne tikai nelielo istabiņu, bet gan visu resturānu. Kad melodija bija beigusi skanēt, pāris viesi pieklājīgi applaudēja. Pēkšņi applausi bija dzirdami nelielajā istabiņā. Bet tā, kas apbrīnoja Penelopes mākslu nebija Nahigo. Pēkšņi starp abām sievietēm sēdēja kāds puisis, ap metru astoņdesmit garš, baltiem, vidēji gariem matiem un pārdabīgi zilām acīm. Mugurā viņam bija sarkans ādas mētelis, kājās zaļas krāses bikses.. Neparastās pazīmes varētu būt arī tās, ka uz muguras viņam bija garš zobens un viņš nenēsāja kreklu. Ak jā... Un arī viņš bija dēmons. Es gan priekšroku dodu Old Scool rokam, bet arī šitais nebija slikti. Dēmons plaši smaidot pavēstīja. Revens Hukss: Grāmatu veikals "Zem Ēdenes ābeles" bija atvērts. Senatnīgs, lieliem plauktiem un smagām grāmatām pārpildīts, tas jau 66 gadu pēc kārtas gaidīja savus klientus. Aiz sena sarkankoka galda sēdēja pats Revens. Viņam priekšā kases aparāts un senatnīgs telefona aparāts, kurš iezvanījās labi ja reizi divos mēnešos. Bet šāda dzīve nebija slikta. Pati grāmatnīca bija vairāk kā antikvariāts. Tikai šeit bija iespējams atrast vairākas grāmatas, kas bija izdotas jau 17. gs., turklāt visas bija saglabājušās pietiekami labā kvalitātē. Pēkšņi nošķindēja veikaliņa durvju zvaniņš. Pa durvīm ienāca kāds dīvaina paskata vīrietis, viņa seju slēpa apmetnis. Protams, pirmā doma varēja būt tāda, ka tas ir kāds noklīdis LARPists, kurš meklē iespēju smelties idejas tērpam. Bet šis bija pārāk apņēmīgs. Pienācis klāt pie kases, viņš čerkstošā balsī paprasīja: es vēlētos Bībeli... Veco derību... Šarlote Volke: Patreiz Šarlote atradās kādā labi pazīstamā lombardā. Tikai šis lombards bija izslavēts ar to, ka tajā var atrast gandrīz visu, ko vien sirds vēlas, turklāt par labāku cenu šeit varēja iegādāties pat kādu van Goga oriģinālmākslasdarbu. Tiesa, tam varēja būt kāda saistība ar to, ka šis nelielais lombardiņš bija pamatīgi saistīts ar "melno tirgu", bet Šarloti šādas lietas neuztrauca. Toties FIB gan šī iestāde varen nepatika. Neskatoties uz vairākām kratīšanām, nekad nekas tāds, par ko varētu piesieties netika atrasts. Pat nākot uz šejieni Volkes jaunkundze pamanīja melnu busiņu ar tonētiem logiem. Uzraksts uz sāniem vēstija, ka šī ir kārtējā "Bārnija veļasmazgātuves" mašīna, bet šī iestāde nepavadīja vairāk par trim stundām vietā, no kuras to tuvākās fileāles atrodas vien kādu trīs kilometru rādiusā. Tātad, cik gribētu sāņemt par šo grabulīti? pacēlis augstāk kādu rotaslietu pavaicāja pavecs, briļļains vīriņš aiz letes. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 16.06.2024 00:22 |