Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Dvēselīte]

Cik nožēlojami, ka vampīri pat būdami vampīri, vienmēr paliek tikai un vienīgi cilvēki. Tādi, kas netiek galā ar savām emocijām, tādi, kas netiek galā ar citu emocijām, tādi, kas slikti izliekas, ka viņiem vispār ir emocijas. Dēmoni, kas saķēdē un nelaiž vaļa, kamēr vien esi dzīvs. Ja vien uz mums drīkst attiecināt šo humanoīdu terminu.
Ja viņa būtu jaunāka, tad viss un visi izraisītu pretīgumu, satraukumu, protestu, bet tagad atlika vien to visu nožēlot. Māksloti smaidošās vai nedabiski akmeņainās sejas izteiksmes, šķebinoši uzspēlētā pieklājība, līdz pretīgumam izkoptās, galantās manieres. Katram bija sava perfektā, ērtā maska, kaut arī šis nebija karnevāls. Viņi visi izlikās, smaidīja vai saglabāja neitralitāti, kaut iekšēji viebās un vaikstījās par katru sarunu biedru. Cik gan divkosīga ir vampīra daba! Kāpēc visiem bija tik ļoti bail izturēties dabiski? Dabiski? Bet, kas gan priekš mums ir dabiski?
Plīvurs nebija domāts, lai paslēptu negulēto nakšu lokus zem acīm, iekritušos vaigus un, pat priekš vampīra, slimīgo bālumu. Anastāsija šodien aizmirsa uzvilkt savu perfekto, ērto sabiedrības masku, jo tai nebija spēka. Un viņa, atšķirībā no tiem ārišķīgajiem balagānistiem, patiesi slēpās aiz plīvura, nevis izlikās, ka sēras ir viņas īstā seja.

Skatiens ceļoja no vienas pazīstamas sejas pie otras, klusējot tās savietojot ģimenes ģērboni un pārvelkot pār katru treknu, melnu krustu. Brālēni, māsīcas, bērni, citi radi no baltās ķēves septītā auguma. Bet neviens no viņiem nebija radinieks. Neviens. Ne ar vienu no šīm būtnēm viņu nesaistīja nekas cits, kā vien sudraba rāmī ieskautais nelaiķis. Un, kad viņš ir aizgājis, kas vēl mani varētu saistīt ar šo drausmīgo namu, nožēlojamajiem vampīriem un bezjēdzīgo eksistēšanu? Varbūt mums pieder mūžība, bet varbūt... varbūt, ka nē.

Kur bija sinjora Anna? Anastāsija viņu nebija redzējusi jau krietnu laiku un tas bija daudz, ja tā parēķina, jo viņas taču mitinājās vienā namā.

Šo rakstu rediģēja Arsuka: 03.06.2008 15:19